Īpašums „Zelta stīga”, kas, acīmredzot, nosaukts par godu istabas augam smaržīgajai kalīzijai, tautā sauktai par zelta stīgu, atrodas Rožkalnu pagasta (vēsturiskā Līvānu pagasta teritorija) Augšmuktos un ir bijusī Munduru dzimtas mājvieta. Mājvārds nenoliedzami nav senāks par 20. gadsimtu, laiku kad Augšmuktu sādža tika sadalīta viensētās.
Šo māju vēsture ir saistīta ar divām Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgām personībām - šeit dzimušo literātu Viktoru Munduru (pseid. Viktors Skuja, 1911 - 1942) un kādu laiku šeit dzīvojušo viņa sievu dzejnieci, skolotāju un Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības prezidija locekli Valēriju Munduri (dzim. Galvanovska, pseid. Marta Skuja. 1915 - 1946).
Viktors Mundurs ir dzimis 1914. gada 6. oktobrī Gregora Mundura ģimenē. Pēc Aglonas ģimnāzijas beigšanas dzīvojis Rīgā, studējis teoloģiju un filoloģiju, strādājis LU teoloģijas fakultātē, bet pēc okupācijas – valsts bibliotēkā. Kopš 1932. gada V.Mundurs periodikā publicējis dzeju, tēlojumus, stāstus, literatūras vēstures apcerējumus un literatūras kritikas. 1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā tika arestēts un izsūtīts uz Soļikamsku. Nepilnu gadu pēc izsūtīšanas - 1942. gada 25. maijā – Viktors Mundurs mira.
V. Mundura sieva (laulājušies 1939. gadā) - skolotāja un sevi kopš 1937. gada kā dzejnieci un rakstnieci pieteikusī Valērija Mundure pēc vīra izsūtīšanas dzīvoja Daugavpilī, strādāja V.Lōča apgādā. 1943. gadā šajā apgādā tika izdoti Viktora Mundura „Stāsti”.
Kādu Valērija Mundure dzīvojusi arī vīra dzimtajās mājās Augšmuktos, kurās saimniekoja Viktora brālis Ignats. Strādājusi netālā skoliņā. Pēc iedzīvotāju atmiņām viņa izrādījusi lielu interesi arī par savu kaimiņu bērnu izglītošanu. 1938. gadā Augšmuktos dzimušais V.Cars atceras: „Pēc kara grāmatu nevarēja dabūt, burtnīcu nevarēja dabūt. Viņa atveda no Rīgas, atdeva tēvam i naudu neņēma. Ābeci lai mācot.” (pierakstīja F.Bobinskis 2019. gadā)
1944. gadā Daugavpilī tika izdots Martas Skujas dzejas krājums „Naziņā”, kas uzskatāms par viņas nozīmīgāko literāro devumu. Krājums veltīts „aizvastam laulōtam draugam”.
1945. gadā V. Mundure iesaistījās Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības darbībā, kļuva par apvienības laikraksta „Tēvzemes Sargs” redaktori. 1945. gada rudenī tika ievēlēta par LTS(p)A prezidija locekli, vienlaicīgi veica arī sakarnieces uzdevumus. 1945. gada nogalē nodevības rezultātā tika arestēta. Piespriests nāvessods, kas izpildīts 1946. gada rudenī Rīgas Centrālcietumā.
Viktora un Valērijas Munduru meita Silvija (1940) izauga tēva brāļa Ignata ģimenē Augšmuktos, beidza netālo Vanagu pamatskolu.
Pēc Ignata Mundura nāves šajās mājās saimniekoja viņa radinieks Rihards Mundurs (1941 – 1985) un viņa ģimenes locekļi. Nesen mājvieta nonākusi citu īpašnieku rīcībā.
Mājvietas apraksts
Īpašuma „Zelta stīgas” kopplatība ir 4 ha. Tajā ietilpst pļava, bijušo māju pagalma vieta un krūmaina paliene. Visa teritorija ietilpst dabas lieguma „Dubnas paliene” teritorijā.
Bijušo māju pagalmu no visām pusēm iezīmē dažādu lapu koku rinda. Vairākus gadus visa pagalma vieta bija pamatīgi aizaugusi ar krūmiem un nelieliem lapu kokiem. Nesen bijusī mājvieta no liekā apauguma tikusi iztīrīta.
No ēkām saglabājušies ir vienīgi ar 20. gs. datējama saimniecības ēka, kurā apvienota kūts un šķūnis, un pagrabs. Līdzās tiem manāmas kādas koka ēkas, iespējams, dzīvojamās ēkas paliekas. Pēdējā šīs saimniecības dzīvojamā ēka, spriežot pēc apraksta autora rīcībā esoša sliktas kvalitātes fotoattēla, līdzīgi kā saglabājusies saimniecības ēka bija datējama ar 20. gadsimtu.
Līdzās Munduru ģimenes bijušai mājvietai 20. gs. pirmajā pusē atradās vēl divas mūsdienās nepāstāvošas mājas. Dabā nekas vairs neliecina par bijušo Jaunzemu ģimenes mājvietu. Savukārt bijušo Augusta Cara mājvietu dabā iezīmē vairāki ozoli, saimniecības ēkas drupas, kā arī šeit, kur 1945. gada 13. novembrī kaujā ar čekistiem krita Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības prezidija loceklis Juris Rudzāts, 2008. gadā uzstādītā piemiņas zīme LTS(p)A prezidija locekļiem.
