Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Mūra krogs atrodas Rīgā, Baložos, Brīvības gatvē 441 (1940.g. Rīgas apriņķa Ādažu pagasts) Vidzemes šosejas malā. Koordinātas: 56.99722 24.26597.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Mūra kroga ēka pārbūvēta, ārēji apmierinošā stāvoklī, tiek saimnieciski izmantota un apsaimniekota.
ZIŅAS
1638. gada Vidzemes arklu revīzijas laikā Bukultu pilsnovada Bukultu pilsmuižā (Capitaneatus Nouomolendensis / Neuermühlen) ir viens vārdā nenosaukts krogs.[1]
E. Dunsdorfa publicētajos 1682./1683. gada Lielā kadastra arklu revīzijas mājvietu sarakstos Bukultu pilsmuižā (Aahofs schloss) neviens krogs nav minēts[2], taču to, ka tāds tolaik pastāv, redzam 17. gadsimta beigu kartēs un plānos. Visuzskatāmāk situācija attēlota J.A. Ulriha 1695. gadā sastādītajā Rīgas–Tērbatas ceļa kartē, kur aptuveni vēlākā Mūra kroga novietojumā, vietā, kur no Bukultu dambja[3] atzarojas tam paralēls ceļš, iezīmēts (2. attēls) Bukultu Pilskrogs (Neuermühlen Schlos krug).[4]

1750./1751. gada Vidzemes arklu revīzijas laikā Bukultu jeb Ādažu draudzes (Neuermühlschen Kirchspiel) Bukultu muižai ar Ādažu muižu (Guth Neuermühlen mit Aahoff) pieder pieci krogi. Revīzijas protokolā lasām, ka pirmais no tiem atrodas pie Bukultu dambja un ir iznomāts kapteinim Bukholcam, kurš par to gadā maksā 20 Alberta dālderus.[5]


1762. gadā zīmētajā Rīgas–Pērnavas ceļa kartē (4. attēls) redzam, ka Baložkalna krogu novietojums saglabājies aptuveni tāds pats, kā 1695. gadā – ceļa kreisajā pusē pirms krustojuma, kur no Rīgas–Tērbatas ceļa virzienā uz ziemeļiem atzarojas Pērnavas ceļš, atrodas Bukultu muižas krogs, bet labajā pusē tūlīt aiz krustojuma – tobrīd jau Baloža vārdu ieguvušais Bonaventūras krogs.

L.A. Mellīna 1791.gadā sastādītajā Rīgas apriņķa kartē (5. attēls) redzam iezīmētu krogu[6], kas atrodas apmēram turpat, kur J.A. Ulriha 1695. gada Rīgas–Tērbatas ceļa kartē norādītais Bukultu pilskrogs un 1762. gada kartē attēlotais Bukultu muižas krogs.

Senākais avots, kurā līdz šim izdevies atrast liecību par Mūra kroga vārda pastāvēšanu, ir J. K. Broces zīmējums “Kroga iekšskats Rīgas tuvumā 1796. gadā” (6. attēls). Attēla anotācijā Broce raksta:
“Šis ir viņpus Bukultu dambja esošais Mūra krogs (Muhre krug) un kroga istaba, kam blakus redzams kambaris, kur dzīvo krodzinieks ar savu ģimeni. Pa atvērtajām istabas durvīm redzama stadula un cauri stadulai – Bukultu dambis ar verstu stabu uz tā … verstis no Rīgas. Pie dambja pļavā dažas kujas siena un tālāk pie Bukultu tilta kāds krogs.”[7]
To, ka Mūra krogs ir pirmais krogs aiz Bukultu dambja un atrodas ceļa kreisajā pusē (skatoties no Rīgas), Broce nepārprotami norāda tajā pat gadā zīmētā Baložu muižas kroga aprakstā:
“Tiklīdz pārnāk pāri Bukultu tiltam un dambim, tā, ka Mūra krogs paliek pa kreisi, paveras augšā redzamā ainava. Pa labi ir traktieris (t.i. Baložu muižas krogs – red. piez.), šai mājai pieder arī vaļējā stadula; aiz tās atrodas vecā pasta stacija, kuru šeit aizsedz mājas un koki, un tad ir redzama jaunā, skaistā mūra pasta stacija. Pa kreisi ir iebrauktuve kādā krogā, kas līdz ar nākošo ēku, no kuras redzams tikai jumts, tagad pieder rotmistram Samsonam Johanam fon Gersdorfam.”[8]
Broces aprakstītā situācija precīzi attēlota tikai 3 gadus vēlāk sastādītā Rīgas–Valmieras–Tērbatas ceļa lineārajā kartē (7. attēls).


Bukultu muižas 1811. gada dvēseļu revīzijā ierakstīts gan Pilskrogs, gan Mūra krogs (8. attēls). Pilskrogā krodzinieks 42 gadus vecais Jānis, kurš savas nodevas maksā Ādažu mācītājmuižai. Jānim ir divi dēli – jaunākajam, Jēkabam, 11 gadi; vecākajam, Jānim – 14. Mūra krogā veseli trīs krodzinieki: 1) Timofejs Grigorjevičs Šnapkovskis atvaļināts zaldāts, 40 gadus vecs, nemaksā neko; 2) Vilhelms Pēteris Linde, 54 gadus vecs, maksā nodevas Rīgas maģistrātam; 3) Frīdrihs Meijers, 49 gadus vecs, arī maksā Rīgas maģistrātam. Visi krodzinieki ir brīvi ļaudis.[9]
Nav skaidrs, kur īsti 18. gadsimta beigās / 19. gadsimta sākumā atradās Pilskrogs, tomēr šķiet, ka tam vajadzētu būt novietotam turpat blakus Mūra krogam. Pilskroga novietojuma precizēšanu apgrūtina tas, ka, atšķirībā no 17. gadsimta beigu kartogrāfiskajiem avotiem, nedz 18. gadsimta beigu, nedz 19. gadsimta I puses kartēs krogs ar šādu vārdu vairs nav atrodams. Pilskrogs pastāv vēl vismaz līdz 1850. gadam, kad kā mājvieta ierakstīts jaunākajā LVVA glabātajā Ādažu muižas dvēseļu revīzijā.

Mūra krogs (Murre) ir iezīmēts Vidzemes pasta ceļu 1818./1819. gada kartē (9. attēls).[10]
Tā kā vecais Rīgas–Tērbatas–Pēterburgas lielceļš laikmeta satiksmes vajadzībām atsevišķos posmos ir nepiemērots un pārvietošanās pa to apgrūtināta, īpaši smilšainajos Rīgas zemienes posmos, 19. gadsimta 30. gados cariskā valdība nolemj izbūvēt jaunu modernu šoseju, kas savienotu Rīgu ar Pleskavu. Darbi tiek iesākti, taču šoseju Latvijas teritorijā uzbūvē tikai līdz Englārtei (Raganai), kur tā aiz Englārtes zirgu pasta stacijas pieslēdzas vecajam Rīgas–Tērbatas lielceļam. Šosejas būvniecība notiek aptuveni no 1837. līdz 1845. gadam.[11]


Līdz ar jaunās šosejas ierīkošanu vecā ceļa posms (10. attēls), kas Berģu/Baložu apkaimē aptuveni atbilst mūsdienu Rožu ielai un Rožu prospekta sākumam, pie “Lāčplēšiem” (Elsiņu kroga) pagriežas ZZA virzienā pa Apses ielu un tad pazūd līdz pat dzelzceļam, bet tālāk ved gar Baltezeru uz Iļķenes pārceltuvi un pa Gaujas otru krastu līdz Raganai (Englārtei), zaudē nozīmi un gandrīz visi pie tā esošie krogi – cits ātrāk, cits vēlāk – līdz 19. gadsimta II pusei tiek slēgti. Daļu no vecā ceļa krogiem (Štāles, Venču, Kauču, Griķu, Vimbu) pārceļ pie jaunās šosejas. Novietojums, šķiet, nedaudz ticis mainīts arī Baložu un Mūra krogiem (Dambja krogs noteikti ir celts 19. gadsimtā), kuru jaunā atrašanās vieta pie šosejas precīzi iezīmēta Bukultu muižas 1869. gada plānā (11. attēls).
19. gadsimta I pusē Baložkalna krogu apgrozījumu ievērojami veicina alkoholisko dzērienu akcīzes starpība Rīgā un laukos. Zelmārs Lancmanis raksta:
“Juglas stāvoklis pie pilsētas administratīvās robežas, līdz 1863. g. bija interesants sakarā ar toreizējo akcīzes likumu. Līdz 1863. g. reibinošu dzērienu cenas pilsētās bija daudz augstākas kā uz laukiem (Rīgā degvīna stops 30 kap., bet Baložos 10–15 kap.). Ar šām lētajām cenām būs izskaidrojama lielā krogu bagātība Baložu muižā: Dambja, Mūra un Baložu krogi.
Kaut gan akcīzes robežu apsargāja robežsargu („žūkuru") posteņi, tomēr degvīna kontrabanda piekopta plašos apmēros (pie šosejas, kā dzīva satiksmes ceļa, arī Juglā plaši darbojušies dažādu specialitāšu laupītāji; pat starp namsaimnieku dēliem atceras vairākus, kas izsūtīti uz Sibiriju. Kazaki dežūrējuši pie Juglas celtuves, lai ceļa vīrus caur Juglas–Fēniksa mežiem pasargātu no laupītājiem). Uz Juglas tilta bijis liels stabs ar valsts divgalvainā ērgļa attēlu. Līdz ērglim degvīna kārie ļaudis drīkstējuši iet ar lauku „mantu", tur izdzēruši pēdējo lāsīti, metuši pudeli Juglā. Kam atraduši kabatās vai vezumā degvīnu, to žūkuri arestējuši par kontrabandu.”[12]
Nav zināms, cik ilgi Mūra krogā turpinās kroģēšana. 1892. gadā publicētajā Krēgera “Vidzemes adresu grāmatā” Bukultu muižā nav minēts neviens krogs, taču, ņemot vērā, ka adresu grāmata tika sastādīta izmantojot brīvprātīgu anketēšanu, to nevar uzskatīt par drošu pierādījumu darbojošos krogu neesamībai.[13]
Baložkalna krogu ienesīgumu mazināja arī Rīgas–Valkas dzelzceļa atklāšana 1889. gada 3. augustā (pēc vecā stila 22. jūlijā) – daudzo vezumu rindas, kas līdz tam plūda tiem garām pa šoseju, satekot kopā no Vidzemes jūrmalas, ziemeļiem un vidienas, tagad kļuva krietni retākas. Labību un citas preces nogādāt Rīgā un no tās atpakaļ daudz ātrāk, izdevīgāk un drošāk bija ar vilcienu.

1900. gadā Baltijas guberņās tiek ieviests valsts spirta monopols un Vidzemē slēdz ap 66% līdz tam pastāvējušo krogu.[14]
Ap 1900. gadu sastādītajā Ādažu draudzes plānā (12. attēls) iezīmēti vairāki Baložu apkaimes krogi – Baložu, Mūra, Dambja, Tilta un Vimbas krogi. Visu krogu simboli, izņemot Baložu krogu, kartē ar zīmuli pārsvītroti, kas visdrīzāk nozīmē, ka vēlākais pēc valsts spirta monopola ieviešanas tie ir slēgti.[15]
Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros muižas un arī tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Bukultu muižas dalīšanas lietā glabājas II šķiras mērnieka J.Sīpoliņa 1923. gadā sagatavots Zemes ierīcības projekta apraksts. Sadaļā “Valsts zemju fondā domātie izrentēšanas objekti” ar Nr. 29F izdalīts Mūra krogs ar ēkām - tirdzniecības uzņēmums. Gabala platība 4,747ha, tai skaitā aramā zeme – 1,010ha, Mežs – smilšains kalns ar retām priedēm – 2,020ha, nederīga zeme – 1,717ha.[16]
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1924. gada 15. janvāra numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 1923. gada 21. decembra lēmums (prot.nr. 717, p. 6) no 1923. gada 29. novembra piešķirt Jānim Zariņam Ādažu pagasta Bukultu muižā par dzimtu Mūra krogu, izpirkšanas maksu nosakot 100 latu apmērā. Noraidīti: Kārlis Recholds, Teodors Eiche, Eduards Kugelāns, Pēteris Nicmanis, Alfreds Ulups, Jānis Liepiņš, Eduards Bērziņš, Ādažu patērētāju biedrība, Ādažu zvejnieku biedrība un Alberts Ķimenis.[17]
1920.-tajos gados Mūra krogā darbojās tējnīca un iebraucamā vieta, kā tolaik sauca vienkāršas hosteļa tipa viesnīcas. 1926. gadā tur norisinājās traģisks atgadījums. “Latvijas Kareivis” 25. marta numurā rakstīja:
“Pašnāvības mēģinājumu neatļautu precību dēļ otrdien izdarījuši Mūru krogā (Vidzemes šosejā) students Arturs L. un viņa pavadone Jadviga B. Pašnāvnieki tur ieradušies ap plkst. 1 otrdienas nakti un tiem ierādīta istaba. Otrā rītā ap plkst. 11 krodzinieks gājis gulētājus modināt, bet tur valdījis klusums. Krodzinieks atdarījis durvis un atradis abus jauniešus gultā, noplūdušus asinīm. Tie pārgriezuši roku dzīslas. Abi pašnāvnieki ar vājām dzīvības zīmēm nogādāti 1. pils. slimnīcā. Ir cerības uz viņu izveseļošanos. Pašnāvības iemesls romantisks. – Jaunavas vecāki pretojušies viņu precībām. Tāpēc jaunieši nolēmuši doties nāvē.”[18]
Reibinošo dzērienu pārdošana tējnīcās bija noliegta, taču to turētāji aizliegumu bieži vien neievēroja. Arī Mūra krogā, kur 1927. gada 14. oktobrī ieradās Robežapsardzības nodaļas un policijas ierēdņi, lai meklētu iespējamās kontrabandas preces. Kontrabandu gan neatrada, bet “pienāca žūpošanu”.[19]
1930.-tajos gados Mūra krogā tiek ierīkots I šķiras traktieris, kas pieder Kārlim Pučuram. 1936. gadā “Valdības Vēstnesī” lasām sludinājumu, ka tiek izsludināta par nederīgu Pučuram 1935. gada 6. novembrī Nodokļu departamenta izdotā atļauja 1936. gadā tirgoties ar reibinošiem dzērieniem 1. šķiras traktierī Ādažu pag. Mūra krogā. Atļauju Pučurs, acīmredzot, kaut kur pazaudējis.[20]
Pučurs Mūra krogā saimniekoja līdz 1940. gadam, kad Latviju okupēja PSRS, taču krogs vēl turpināja kalpot kā krodzniecības iestādījums un sabiedriska vieta līdz pat 1960.-to gadu sākumam.
1941. gada 12. janvārī, kad krievpadomju okupanti Latvijā rīkoja PSRS augstākās padomes vēlēšanas, Mūra krogā bija iekārtots Ādažu pagasta 2. vēlēšanu iecirknis.[21]
Šīs, kā arī visas turpmākās PSRS okupācijas laika vēlēšanas līdz pat 1990. gada 18. marta Augstākās Padomes nebija nekas cits kā ar represīviem līdzekļiem sarīkota dekoratīva izrāde okupācijas varas leģimitizācijai. Pirmkārt, katrā vēlēšanu apgabalā bija izvirzīts tikai viens komūnistiskās partijas apstiprināts kandidāts, kurš arī kļuva par deputātu. Otrkārt jau tā niecīgās izvēles iespējas (nepiedalīties vēlēšanās vai svītrot kandidātu) bija ierobežotas ar milzīgo priekšvēlēšanu propagandas kampaņu, vēlēšanu rezultātu viltošanu un, vissvarīgāk, ar dažādu veidu atklātām vai slēptām iebaidīšanas metodēm, lai panāktu iedzīvotāju piedalīšanos un nebojātu biļetenu nodošanu. Treškārt, arī pati ievēlēšanu organizētāja – Latvijas kompartija – tās vērtēja nevis kā tiesības izvēlēties, bet gan kā “plašās masu politiskās audzināšanas skolu”. Tā vēlēšanas faktiski kļuva par iedzīvotāju lojalitātes pārbaudi. Bet to, ko varēja sagaidīt okupantu varai nelojālie “tautas ienaidnieki”, “reakcionārie elementi” vai “buržuāziskie nacionālisti”, visi labi zināja.[22]

Pēc II pasaules kara Mūra krogu nodeva zvejnieku artelim (kolhozam) “Baltezers”.
1950. gadā šeit joprojām atradās Dreiliņu patērētāju biedrības bufete. Vēl tagad kroga ēkas ziemeļaustrumu galā uz zelmiņa koka sienas skaidri salasāmi vārdi “Bufete” un “Zirgu novietošana” (13. attēls).
1943. gadā dzimusī Daiga Vaica, atceroties jaunībā redzēto, vēsturniekam Aivaram Jakovičam stāstīja: “Tā garā māja Latvijas laikā un pirms tam bija apstāšanās vieta. Tur bija darbnīca, pa vidu krogs un uz pilsētas pusi stallis. Tur [krogā] zili melni dūmi bija mūždien, kas gāju iekšā.”
1956. gada 31. janvārī “Baltezera” valde nolēma “Zariņu” mājās, kā tagad sauca Mūra krogu, ierīkot arteļa sarkano stūrīti un kantora telpas, bet 1957. gada 2. aprīlī – mājas stedelē iekārtot materiālu noliktavu.
Kolhoza vadība bijušajā Mūra krogā gan uzturējās tikai dažus gadus, līdz 1959. gada 3. janvārī sarkanā stūrīša telpās notika Ādažu zvejnieku arteļa “Baltezers” un lauksaimniecības arteļa “Upesciems” kopēja valdes sēde, kurā nolēma par apvienošanos jaunā uzņēmumā – specializētā valsts dīķsaimniecībā.
Mūra kroga pēdējais īpašnieks bija tik dzīvi iespiedies Baložu apkaimes vecāko iedzīvotāju atmiņā, ka tie vēl 20. gadsimta beigās Mūru krogu biežāk atcerējās kā Pučura krogu. “Sausiņos” dzīvojošais 1920. gadā dzimušais Arvīds Sausiņš sarunā ar A. Jakoviču 1994. gadā stāstīja: “Tur krodzinieks bija Pučurs… resns, dzēra šņabi.” [23]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Mūra krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. Vismaz kopš 18. gadsimta pastāvošais Mūra krogs līdz ar vairākiem citiem netālu esošiem krogiem bija novietots vienā no visintensīvāk izmantotajiem satiksmes mezgliem Latvijā, vietā, kur, dodoties uz un atgriežoties no Rīgas, saplūda ceļinieki no Vidzemes ziemeļiem un vidienas, Igaunijas un Krievijas (14. attēls).

J. K. Broces 1796. gadā zīmētajā Mūra kroga iekšskatā (6. attēls) redzam plašu kroga istabu ar pildrežģa ārsienām un pildrežģa/mūra iekšsienām. Istabai ir lieli logi, dēļu grīda un griesti. Pie ārsienas novietots garš galds ar soliem abās pusēs. Pie iekšējās sienas, kas atdala krogus istabu no krodzinieka kambara, atrodas daļēji no ķieģeļiem, daļēji no māla podiņiem mūrēta krāsns ar mūra pamatu. Blakus krāsnij divdaļīga ieeja krodzinieka kambarī, kas, atverot augšējo daļu, kalpo kā lete. Kambarī redzams līkstē iekārts šūpulis, no kā var secināt, ka krodzinieka lietošanā ir tikai šī viena telpa, kurā jāietilpina gan paša ģimene, gan krogus preces – alus, degvīns, maize, gaļa, siļķes, tabaka…
Kroga istabas gala sienā ir durvis, kas ved uz stadulu, bet caur tās vārtiem redzams dambja ceļš un Tilta krogs, kas atradās pie Juglas tilta apmēram nepilnu 2km attālumā.


Kā izskatījās 19. gadsimtā būvētais Mūra krogs, redzams M. Plukas 1928. gada fotogrāfijā (15. attēls). Kroga daļa celta, šķiet, tēstu guļbaļķu, bet abas gareniski pievienotās stadulas – ar tēstiem guļbaļķiem pildītu māla pilnķieģeļu stabu un vārtu arku konstrukcijā. Vārtiem divas uz iekšu veramas vērtnes. Ēkai divslīpju jumts un divi dūmeņi. Kroga daļai ceļa pusē divas ieejas, kas novietotas blakus stadulu vārtiem. Pie ieejām lievenis ar divslīpju nojumi. Virs attēlā redzamās ieejas izkārtne.
Pēc otrā pasaules kara ēka tiek pārbūvēta, koka daļas nomainot ar, domājams, apmestu ķieģeļu mūri (16. attēls). Izmainījies arī reljefs – ēkas ZZA galā zemes līmenis paaugstināts (šķiet okupantu armijas virsnieku dzīvojamo māju Brīvības Nr. 443, 445, 449 un 451 būvniecības laikā 1950.-tajos gados) līdz 1928. gada fotogrāfijā redzamā stadulas pamatu mūra augšdaļai. Pārbūvētā ainaviski piezemētā, it kā saplakusī ēka mūsdienās maz atgādina kādreizējo Mūra kroga godību.
LITERATŪRA, AVOTI UN PIEZĪMES
1 Dunsdorfs, E. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Latvijas vēstures avoti. IV sējums. I burtnīca. Latvijas vēstures institūta apgādiens, 1938. – 7.lpp.
2 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 33.lpp.
3 Bukultu dambi vācieši uzbūvēja 13. gadsimta 20.-tajos gados, lai nodrošinātu Rīgas sakarus ar Vidzemi, kurus traucēja Juglas caurteka starp Ropažu (Juglas) ezeru un Ķīšezeru kā arī pārpurvojusies ezera daļa starp Juglu un Baložkalnu. Pār salīdzinoši šauro caurteku uzbūvēja tiltu, bet, lai varētu pārvarēt apmēram kilometru plato dūkstāju, vajadzēja būvēt dambi, kas kļuva par vienu no pirmajām nozīmīgākajām būvēm Latvijā ārpus Rīgas. Dambis tika izveidots no zemes, žagariem un apaļkokiem, kas arī redzami iezīmēti J.A. Ulriha 1695. g. zīmētā Rīgas–Tērbatas ceļa kartē (sk. 2. attēlu). Dambis bija pastāvīgi jāuztur un jālabo, jo no tā un tilta tehniskā stāvokļa bija atkarīgi gan saimnieciskie, gan militārie sakari starp Rīgu, Vidzemi un Igauniju.
4 LVVA 7404.f., 1.apr., 2195.l., 3. (47.) lapa.
5 LVVA 7348.f., 1.apr., 36.lieta, 374.lapa.
6 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
7 Johans Kristofs Broce Zīmējumi un apraksti. 2. sēj.: Rīgas priekšpilsētas un tuvākā apkārtne. Rīga: Zinātne, 1996. – 135. lpp.
8 Turpat – 133. lpp.
9 LVVA 199.f., 1.apr., 1. lieta, 4. lapa.
10 LVVA 6828.f., 2.apr., 264.lieta.
11 Treijs, N. Latvijas ceļu vēstures liecības IV. Latvijas pirmo šoseju pieminekļi Rīgas – Englārtes posms. „Imanta” 1998.
12 Lancmanis, Z., Šalfejevs, B., Novoselovs, J. Rīgas vārtos : priekšpilsētas, nomales, apkārtne : ar 5 kartēm un 22 illustrācijām. Valters un Rapa, 1933. – 21. lpp. Skatīta: gramatas.lndb.lv
13 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 17.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
14 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 224. lpp.
15 LVVA 1679.f., 189.apr., 116.lieta.
16 LVVA 1679.f., 172.apr., 1334.lieta.
17 Galīgi piešķirtās rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1924. – Nr. 91. – 15. janvāris. Skatīts: periodika.lv
18 Galvas pilsēta // Latvijas Kareivis. – 1926. – Nr. 68. – 25. marts. Skatīts: periodika.lv
19 B. Kontrabandistu vajāšana Rīgā // Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis. – 1927. – Nr. 151. – 18. oktobris. Skatīts: periodika.lv
20 Valdības Vēstnesis. – 1936. – Nr. 144. – 1. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
21 Beidz pārbaudīt vēlētāju sarakstus // Padomju Latvija. – 1941. – Nr. 1. – 1. janvāris. Skatīts: periodika.lv
22 Institucionālās sistēmas nomaiņa Latvijā 1940.–1941. gadā // 20. gadsimta Latvijas vēsture III. 1940.–1944/1945. – 90.–91.lpp.
23 Jakovičs, A. No Daugavas līdz Gaujai. 1. daļa. Jaunciema apkārtne. Rīgas ekotūrisma ceļvedis. Jumava, 2019. – 284.–286. lpp.
Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.