Kauču (Mengdena) krogs

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 11.03.2024
Organizācija: 

1. attēls. “Krasti” – bijušais Kauču krogs. Ropažu novads, Garkalnes pagasts. 2023. gada 11. augusts. V. Grīviņa foto.
1. attēls. “Krasti” – bijušais Kauču krogs. Ropažu novads, Garkalnes pagasts. 2023. gada 11. augusts. V. Grīviņa foto.
Koordinātas (WGS 84): 
57.02432 24.31901
Koordinātas nav precizētas dabā

Krogs

ATRAŠANĀS VIETA

Kauču krogs atrodas Ropažu novada Garkalnes pagastā (1940.g. Rīgas apriņķa Ādažu pagasts), Baltezerā, īpašumā “Krasti”, kādreizējās vecā Rīgas–Valmieras–Valkas–Tērbatas lielceļa  trases (posms pie Kaučiem aizaudzis ar mežu un krūmiem un dabā gandrīz nav pamanāms) kreisajā pusē. Koordinātas: 57.02432 24.31901.

MŪSDIENU STĀVOKLIS

Kroga ēka daļēji saglabājusies un pārbūvēta. Apsaimniekota, ārēji labā stāvoklī.

ZIŅAS

2. attēls. J.A. Ulriha 1695. g. zīmētā Rīgas–Tērbatas ceļa karte (pa kreisi) un J.H.Kelča 1682. gadā zīmētais Bukultu muižas plāns. LVVA 7404.f., 1.apr., 2195.l., 3.o.p. (48.) lapa; 7404.f., 1.apr., 95. lieta.

Lielā kadastra arklu revīzijas ietvaros zviedru valdības ierēdņi, 1682. gadā, uzskaitot Bukultu (Neuermühlen) pilsnovada Abgunstes jeb Skrīvera muižai piederīgās zemnieksētas, protokolā ieraksta Mengdens Krogh / Ein Krug (zviedru/vācu val.).[1] Krogs nosaukts toreizējā muižas īpašnieka landmaršala Magnusa Gustava brīvkunga fon Mengdena[2] vārdā.

Aptuveno Mengdena kroga novietojumu varam noskaidrot, salīdzinot  mērnieka J.H.Kelča 1682. gadā sastādīto Bukultu muižas plānu (2. attēla labajā pusē)[3] ar mērnieka J.A. Ulriha 1695. g. zīmēto Rīgas–Tērbatas ceļa karti (2. attēla kreisajā pusē).[4]  Bukultu muižas plānā attēlotajā Baltezera A piekrastē Mengdena krogs, lai gan tobrīd pastāv, nav iezīmēts, taču tajā redzam jūdžu stabu, kas novietots lielceļa (Große Landstraße) malā, 2 jūdžu attālumā no Rīgas (ar sarkanu bultiņu). Šo pašu 2 jūdžu atzīmi redzam arī Ulriha ceļa kartē, bet pirms tās – Mengdena krogu (Mengdens krug). Iespējamā Mengdena kroga vieta Kelča zīmētajā Bukultu muižas plānā norādīta ar ciparu “1”. Kā redzam (sal. ar attēliem nr. 4–8.), tā aptuveni sakrīt ar vēlāko Kauču kroga vietu.

3. attēls. Sadaļa “Krogi” Bukultu draudzes Abgunstes muižas aprakstā 1750./1751. gada arklu revīzijas protokolā. LVVA 7348. f., 1. apr., 36. lieta, 525. lapa.

1750./1751. gada Vidzemes arklu revīzijas laikā Bukultu (Neuermühlenscher) draudzes Abgunstes muižai (Gut Abgunst) ir trīs krogi. Otrais atrodas pie Baltezera un tiek saukts par Kauci (der Kautze genant). Tur ir uzcelta zemnieku būda (baur Kahten) un vācu ērberģis. Krodzinieks ir Andres (Andris?), kurš gadā maksā nomu 8 Alberta dālderus.[5]

4. attēls. Kauču krogs L.A. Mellīna 1791.gadā sastādītajā Rīgas apriņķa kartē.
5. attēls. Kauču krogs (Kautze) Rikera 1839.gadā sastādītajā Vidzemes speciālkartē.  No vesture.dodies.lv.

Tā kā vecais Rīgas–Tērbatas–Pēterburgas lielceļš laikmeta satiksmes vajadzībām atsevišķos posmos ir nepiemērots un pārvietošanās pa to apgrūtināta, īpaši laikā no rudens līdz pavasarim, 19. gadsimta 30. gados cariskā valdība nolemj izbūvēt jaunu modernu šoseju, kas savienotu Rīgu ar Pleskavu. Darbi tiek iesākti, taču šoseju Latvijas teritorijā uzbūvē tikai līdz Englārtei (Raganai), kur tā aiz Englārtes zirgu pasta stacijas pieslēdzas vecajam Rīgas–Tērbatas lielceļam. Šosejas būvniecība notiek aptuveni no 1837. līdz 1845. gadam.[6] Līdz ar  jaunās šosejas ierīkošanu vecā ceļa posms Elsiņu krogs (Berģi) – Iļķenes pārceltuve – Ragana (Englārte)  (6. attēls) zaudē nozīmi un gandrīz visi pie tā esošie krogi – cits ātrāk, cits vēlāk – līdz 19. gadsimta II pusei visi tiek slēgti. Jaunākais kartogrāfiskais avots, kurā Bukultu muižas Kauču krogs vēl iezīmēts ar kroga simbolu, ir Krievijas impērijas 1866. gada militāri topogrāfiskā 3 verstu mēroga karte. (7. attēls) Kroga ēka ir iezīmēta arī Bukultu muižas 1868. gadā sastādītā plānā, taču pie tās vairs nav kroga, bet tikai zemnieksētas Nr. 45 nosaukums – “Kautsche” (8. attēls).[7]

Vairāki pie vecā lielceļa pastāvējuši krogi, kuru darbība līdzšinējā vietā vairs nevar dot peļņu, 19. gadsimta vidū tiek pārcelti (uzceļot tiem jaunas ēkas) pie jaunās šosejas, kur, apkalpojot uz un no Rīgas plūstošo ceļinieku straumi, turpina darboties līdz pat I pasaules kara sākumam. To vidū arī Kauču krogs, kas, novietots apm. 2,3km aiz Ropažu (tagad Garkalnes) dzelzceļa stacijas Inčukalna virzienā, ir iezīmēts Remberģu muižas 1859., 1860., 1861. gadā sastādītajā plānā. (9. attēls)[8]

6. attēls. Vecā Rīgas–Tērbatas lielceļa trase (iezīmēta ar zaļu krāsu) un jaunā šoseja (ar sarkanbrūnu) K. Neimaņa 1833. gada Kurzemes kartē (1864. gada izdevums). Vecā lielceļa krogi pārkopēti no 1833. gada izdevuma. No Liepājas muzeja krājuma. Inv. nr. LM 7452.
7. attēls. Kauču krogs Krievijas impērijas 3 verstu mēroga 1866. gada militāri topogrāfiskajā kartē. 1915. gada izdevums. No vesture.dodies.lv.
8. attēls. Zemnieksēta “Kautsche” un Kauču kroga ēka (norādīta ar bultiņu) Bukultu muižas 1869. gada plānā (1908.g. kopija). LVVA 1679.f., 194.apr., 117. lieta.
9. attēls. Jaunais Kauču krogs Vidzemes šosejas malā aiz Ropažu (mūsdienu Garkalnes) dzelzceļa stacijas Remberģes muižas 1859., 1860., 1861. gada plānā. LVVA 1679.f., 194.apr., 126/2. lieta.
10. attēls. Agrākais Kauču krogs (Fruhe Kautsche Krug) Ādažu draudzes kartē. Ap 1900. LVVA 1679.f., 189.apr., 116. lieta.
11. attēls. Garkalnes krogs kā mežsargmāja 1915. gadā izdotajā 1905. g. uzmērījuma Krievijas impērijas vienas verstes mēroga militāri topogrāfiskajā kartē. No vesture.dodies.lv.

Ap 1900. gadu sastādītajā Ādažu draudzes kartē (10. attēls) Kauču krogs vēl gan ir iezīmēts, bet tā nosaukumam jau priekšā likts vārds “agrākais” (Früh).[9] Savukārt 1915. gadā izdotajā 1905. gada uzmērījuma Krievijas impērijas militāri topogrāfiskajā 1 verstes mēroga kartē redzam, ka kroga vietā ierīkota mežsargmāja (11. attēls).

Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros muižas un arī tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.

Bukultu muižas dalīšanas lietā glabājas 1923. gadā sastādīts Zemes ierīcības projekts, kura sadaļā “Mežu departamenta darbinieku dienesta zemes” ar Nr. 19F nodalīts Kauču krogs ar ēkām. Zemes kopplatība 2,5 ha. Ēku aprakstā lasām, ka Kauču krogs ar stadalu būvēts no koka, jumts – šindeļu, ēkas stāvoklis – vidējs.[10]

1936. gadā tiek pieņemts likums par lauku nekustamu īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu.[11]

Viens no likuma mērķiem ir izskaust dažādus nelatviskus nosaukumus, īpaši tos, kuros ietilpst vārdi “muiža” un “krogs”. 1939. gadā Rīgas Pilsētas valde nolemj grozīt vairākus pilsētai piederīgo mežniecību darbinieku dzīves vietu nosaukumus un Kauču krogs tiek pārdēvēts par “Krastiem”.[12]

Mežsargmāja Kauču krogā / “Krastos” pastāv arī padomju okupācijas periodā.

Kauču sila laupītāji

Vēl 1930.-tajos gados visā Vidzemē, bet jo īpaši Pierīgā ir labi zināmi un tiek stāstīti nostāsti par tā sauktajiem Kauču sila laupītājiem. Par Kauču silu sauca gan mežu masīvu pie vecā, gan pie jaunā Kauču kroga. Tomēr, kā rāda avoti, galvenokārt  šie stāsti saistījās ar notikumiem, kas, sākot no 19. gadsimta vidus līdz pat 1920.-tajiem gadiem, risinājušies nevis pie vecā lielceļa, kas garām Baltezera Kauču krogam un cauri turienes Kauču silam veda uz Iļķenes pārceltuvi, bet pie jaunās šosejas. Tāpat arī jāpiezīmē, ka Kauču sils gan, iespējams, bija viena no bīstamākajām, bet ne vienīgā vieta, kur ceļiniekus mazapdzīvotajā, plašo mežu ieskautajā apvidū, kam no Inčukalna līdz Rīgai taisnā līnijā bija cauri izvilkta Vidzemes šoseja, varēja apdraudēt laupītāji.

Priekšstatu par to, cik nedroša vēl 1880.-to gadu sākumā brīžiem bija Pleskavas šoseja, varam gūt no “Baltijas Zemkopī” 1881. gadā publicēta ziņojuma: 

“Braukšana par Rīgas-Pēterburgas šoseju, īpaši starp Jegeļa (Juglas) tiltu un Inčukalna Griķu krogu (apmēram tagadējā alus darītavas “Brālis” veikala vietā Vangažos), jau vairāk nedēļu priekš zemniekiem ļoti nedroša palikuse. Katrā naktī notiek vairāk zādzību un laupīšanu: vai nu noņem kulbās atrodošās preces, vaj arī zirgus ar visiem vezumiem; tas notiek visvairāk tanīs brīžos, kamēr paši īpašnieki krogos sildās. 

februārī, pulksten 9 vakarā brauca kāds Valmieras īpašnieks ar dažādām precēm no Rīgas uz mājām. 13. verstē no Rīgas viņam uzbruka vairāk tēviņu, kuri brauca lielu, kamanās iejūgtu zirgu. Vispirms ņēmuši zemnieku krietni piedauzīt, iztukšojuši viņa kabatas un aizbraukuši viņa zirgu ar visu vezumu, tikai kādu galodu atstājuši. Tāpat kā visi citi aplaupītie, tā arī šis zemnieks velti meklē savu īpašumu, jo šeit palīdzība nav nekur atrodama. Vaj nebūtu labi, kad uz šiem notikumiem sāktu vērību griezt Engelardu muižā piemisdamais komisārs?”[13]

Stāsti par šosejas lielceļa laupītājiem saglabājušies arī atmiņu pierakstos.

Tā literatūrvēsturnieks un rakstnieks Augusts Melnalksnis (1876 – 1944) savas bērnības atmiņu tēlojumā, kurā apraksta kādu no 1880.-tajos gados notikušiem savas ģimenes braucieniem pie radiem no Mazsalacas uz Vidrižiem atceras: 

“Omulīgo un jautro Vidrižu onkuli un straujo un stingro “grosmammu” mēs gadskārtīgi vai pārgadus apciemojām. (...) Taisīšanās ceļā un 70 verstu garais brauciens priekš mums bija notikums, kuru pieminējām visu gadu. (...) Krēslai uznākot, mazie vēl sakustējās, ieņurdējās un drīz vien apsietās galviņas nolaidās pret siena maisu.

Es tikdrīz nevarēju iemigt: ar bailēm gaidīju mežu un trīcēju baismās par laupītājiem, lai gan labi zināju, ka bīstamais Kauču sils, par kura burlakiem biju tikdaudz dzirdējis, vēl tāļu viņpus Vidrižiem.”[14]

Savukārt Antons Austriņš (1884—1934) 1930. gadā publicētajā tēlojumā “Ar pēdējo diližansu” šādi aprakstīja ceļu no Rīgas uz Siguldu pa Vidzemes šoseju: 

“No Baložu kalna diližanss mazos riksīšos iet lejā, kur pa kreisi gaida Vimbas krogs. Līdz šim mainījās ezeri un pļavas, bet aiz Vimbas kroga sākas Kauču sils, kur ceļa vīrus apstāj nereti laupītāji un Rīgas žuļiki. Tur palsi smiltāji, tur gausā Garā jūdze (...) aiz kuras atkal pa kreisi kā pirmais Venču krogs. Tad Ropaži – pa labi Bullītis ar zastavu, tālāk Žagaru krogs. Tur maza atpūta, kamēr padzirdina zirgus. Pūšam atkal tālāk. Priedes, sausa smilts. Beidzot Štāles krogs, Griķu krogs un Desu krogs. Tas ir laikam beidzamais priekš Starpas gravas.”[15]

1935. gada 3. augusta numurā avīze “Rīts” rubrikā “Šodien pirms gadu simteņiem un nesenā pagātnē” rakstīja: 

“Vecie tēvi Vidzemē vēl atceras tos laikus, kad tie ar labību un liniem pajūgos pa Vidzemes šoseju braukuši Rīgā, jo tajā laikā vēl nebijis Rīgas–Valkas dzelzceļa. Visbailīgākā vieta garajā ceļojumā tad bijis Kauču sils pie Rīgas, kur ceļa vīriem rudens naktīs dažreiz uzbrukuši laupītāji. Vidzemnieki tāpēc šajos braucienos turējušies kopā pa 10–15 pajūgiem. Ar Rīgas–Valkas dzelzceļa atklāšanu 1889. gada 3. augustā šie bīstamie braucieni rīkoti arvien mazāk un tagad vidzemnieku labību un preces pārvadā dzelzceļi un smagie automobiļi.”[16]

Krimuldas novada vēstures draugu biedrības materiālos glabājas novadpētnieka Ernesta Artura Migliņa (1921–2012) pieraksti. Rakstot par Raganas krogu, viņš atceras arī sava tēva (Ernests Migliņš 1884–1964)  stāstīto par Rīgā braucēju pulcēšanos drošākam ceļam un vienai šādai pajūgu virknei piedzīvoto laupītāju uzbrukumu, kas pēc novadpētnieka domām varēja būt noticis ap 1920. gadu. Iespējams tomēr, ka atgadījums norisinājies vēl pirms I pasaules kara:

“Tas notika pirms “Štāls” kroga (Štāles krogs atradās apm. Vidzemes šosejas 29. kilometrā, pirms Vangažiem – red. piez.), kad mūsu karavānu apturēja trīs laupītāji zirgos. Bija ziemas laiks, visi brauca ragavās. Divi no laupītājiem pārmeklēja vezumus, trešais turēja viņu zirgus. Par vienu no vezumiem gulēja vīrs ar lielu bārdu lielā sardzes kažokā. Kad abi laupītāji piegāja pie gulošā, atskanēja pavēle krievu valodā: “davai, stavai!” Šis vīrs kā cēlies, tā šāvis ar abās rokās esošām pistolēm un nošāvis abus. Trešais tūlīt ar visiem trim zirgiem pazuda no ceļa.”[17]

Oficiālajā izdevumā “Valdības Vēstnesis” 1928. gadā bija publicētas statistikas ziņas par slepkavībām un laupīšanām Latvijā. Rakstam ir pievienots redakcijas komentārs, kurā lasām: 

“Lasītājam radīsies jautājums, bet kā tad bija ar slepkavībām priekš pasaules kara, t.i. Krievijas laika Latvijā. Noteiktu statistisko datu par priekškara slepkavību skaitu Latvijā trūkst, tomēr droši var teikt, ka slepkavības laupīšanas nolūkos ir mazinājušās un ka Latvijas drošības aparats – policija un aizsargi, ir labāks kā bijušās Krievijas policija. Agrāk organizētu bandu veidā slepkavoja un laupīja ceļiniekus pat tuvākā Rīgas apkārtnē, piemēram Vidzemes šosejā, Baložu apkaimē, Kauču silā, Sārmu silā un t. t. Bija vietas, kur laucinieki naktīs brauca tikai pulciņos un bruņojušies.”[18]

Gandrīz vai kā lai neļautu izbalēt Kauču sila laupītāju slavai un vienlaikus pierādītu “Valdības Vēstnesī” teikto par aizsargu un policijas darba spējām, nākamajā 1929. gadā vairāki laupītāji uzbruka zemnieku pajūgiem Vidzemes šosejā starp Vangažu Griķu krogu un Inčukalna Sila krogu. Tā kā notikums ir detalizēti aprakstīts, izteiksmīgi raksturojot gan noziedznieku rīcību, gan sava laika ikdienu kā arī aizsargu un policijas darba metodes, vērts attiecīgos rakstus citēt pilnībā. “Latvijas Kareivis” 3. novembrī operatīvi ziņoja: 

“Piektdienas vakarā Griģu krogus iedzīvotājiem ienākušas ziņas, ka uz siena kaudzes atrodoties svešas personas. Vietējais kalējs Jānis Jugbārdis uņ Jānis Legzdiņš nogājuši pie minētās siena kaudzes un Jugbārdis uzsaucis, lai kāpjot zemē. No siena kaudzes norībējis šāviens un ievainotais Jugbārdis saļimis zemē. Ļaundari bēguši uz mežu. Legzdiņš raidījis tiem pakaļ šāvienus, bet nav trāpījis. J. nogādāts Rīgas I pilsētas slimnīcā. Nekavējoši noorganizēti vietējie aizsargi un ar smago automobili sekojuši ļaundariem. Augšminētie noziedznieki apmēram starp 25. un 27. klm. uz Vidzemes šosejas aizturējuši no Rīgas braucošos laucinieku pajūgus un tos aplaupījuši. Viens parasti nostājies pie zirga galvas un otrs, apdraudot ar revolveri iekšā sēdētāju, atprasījis naudu. Apmēram laikā no pīkst. 19 līdz 21 vakarā aplaupīti : Jānis Āboliņš no Krimuldas pag. Līčupu mājām, Kārlis Ozoliņš no Pabažu pag., Šarkankalnu mājām, Fricis Čiče, čigāns no Tukuma, kam laimējies izbēgt, Eduards Segliņš no Sējas pag., Vēžu mājām, Jānis Āboliņš no Mores pag. un Jānis Visa no Bīriņu pag., Cepas mājām. 

Naktī uz piektdienu divi jauni cilvēki, vidēja auguma, uzlauzuši logu Gāles krogā,Inčukalna pagasta un nozaguši papirosus un apm. 20 pudeles liķiera, pēc kam nozuduši. Ievērojot to apstākli, ka laupītāji bijuši apdzērušies, domājams, ka tie būs izdarījuši ielaušanas zādzību Gāles krogā. Laupītāju gūstīšanai sperti enerģiski soļi, ielencot ar aizsargiem un policijas ierēdņiem visus apkārtējos mežus.

Ap plkst. 2 rītā 12. pol. iecirkņa policisti pie Juglas tilta aizturējuši kādu vīrieti un drīz arī otru. Tie nevarēja uzrādīt personības dokumentus. Pie abiem atrada ieročus. Pēdējais no aizturētiem veikli izrāvās un paguva aizbēgt. Apcietināto nogādāja Rīgas prefektūrā un nodeva kriminālpolicijas rīcībā. Viņš uzdevās par Osipu Žukovski, no Šķibes pag., Jelgavas apr., Bajāru mājām. Laupīšanu Ž. noliedza.

Nopratināšanā sapinās un beidzot noziegumā atzinās, izdodot arī līdzvainīgos. Vakar vēlu vakarā Rīgas apr. pol. pr-ks Tikmans, centrālās kriminālpolicijas pr-ka palīgs A.Taube, 2. raj. inspektors Bērziņš, vairāki policisti un apcietinātais automobili izbrauca uz Inčukalnu, lai pēc Žukova norādījumiem pārējos ļaundarus pārsteigtu viņu dzīvesvietās. Līdz pusnaktij policisti Rīgā nebija atgriezušies.”[19]  

Policija patiešām rīkojās ātri un rezultatīvi. Jau pēc divām dienām “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis” publicēja tālāko notikumu izklāstu, kura virsraksts “Apcietināti Vidzemes šosejas laupītāji” izteica lietas iznākumu:

“Saņēmusi telegramu par Vidzemes šosejā izdarītām vairākām laupīšanām, Jelgavas policija nekavējoši komandēja Elejas policijas priekšnieku un Vircavas pagasta vec. kārtībnieku Grīnu ar vietējiem aizsargiem un citus polic. uz Vircavas pag. Lielkočiem. Policija Lielkočos istabā pie galda pārsteigusi 8 personas spēlējot kārtis. Viņiem uzsaukts “Rokas augšā”, bet viens no tiem, Grīnbergs mēģinājis iebāzt roku kabatā. Uzraugs Rozenbergs atkārtoti uzsaucis “Rokas augšā” , bet robežsargs Kipris satvēris Grīnberga roku un no viņa kabatas izņēmis Sauer Sohn revolveri ar 7 pielādētām patronam, no kuram viena atradusies stobrā. Grīnberga bikšu kabatā [atrada] vēl 2 patronas. Apcietinātais Alberts Grīnbergs dzimis 1906. g., strādnieks, bez noteiktas dzīves vietas, un paskaidrojis, ka ar līdzdalībnieku laupīšanā Jāzepu Žukovski iepazinies pirms 4 gadiem. 28. okt. ar Žukovski norunājuši braukt uz Rīgu, bet no turienes aizbraukuši ar auto līdz Baložu krogam, no kura nogājuši Siguldas virziena apm. 30 kilometrus un kādā krogā pārgulējusi nakti, bet otra rītā nogājuši līdz Siguldai, kur apzaguši pretīm Siguldas stacijai šosejas malā esošo krogu. Žukovskis no kases izņēmis 15–16 latus sīkā nauda, kurus nodevis Grīnbergam, paņemot vēl citas preces, starp tām 8 pudeles vīna un liķiera. Pēc tam devušies Rīgas virzienā, bet pie kāda cita kroga uzkāpuši siena kaudzē, palikuši tur līdz 1. nov. pēcpusdienai un dzēruši nozagtos dzērienus. Viņus pamanījis kāds vīrietis, kas piegājis pie kaudzes un pavēlējis nokāpt. Grīnbergs un Žukovskis nav tam paklausījuši. Vīrietis reizi izšāvis un aizgājis, bet drusku vēlāk atnācis vēl ar 2 vīriešiem un saucis lai kāpj zemē. Žukovskis un Grīnbergs izšāvuši uz vīriešiem, tad nolēkusi no siena kaudzes un, skrienot uz mežu, Grīnbergs atšaudījies. Grīnbergam līdz bijušas 25 patronas, no kuram 2 izšāvis mērķī, bet pārējās atšaudoties un vēlāk pie pajūgu apturēšanas.

Pec tam Grīnbergs un Zukovskis iznākuši no meža un gājuši Rīgas virzienā. Pavisam nolaupījuši Ls 48,– un naudu izdalījuši. Žukovskis Grīnbergam atzinies, ka pirms dažiem mēnešiem Vecsvirlaukas pag. nozadzis šauteni, drēbes un velosipēdu, šauteni noglabājis Vircavas Lapu kroga mežā, bet pārējās mantas nodevis kādam savam paziņam. Šauteni 3. nov. norādītā vietā arī atrada. Grīnbergs, tāpat arī apcietinātais Žukovskis nodoti kriminālai pārvaldei.”[20]

***

13. attēls. “Krasti” – bijušais Kauču krogs. Ropažu novads, Garkalnes pagasts. 2023. gada 11. augusts. V. Grīviņa foto.
14. attēls. “Krasti” – bijušais Kauču krogs. Ropažu novads, Garkalnes pagasts. 2023. gada 11. augusts. V. Grīviņa foto.

TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS

Tipoloģiski Kauču krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. 

17. gadsimta beigu kartēs iezīmētais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija pilnībā vai daļēji būvēts no koka.

1750. gada Abgunstes muižas arklu revīzijā minēts, ka pie kroga uzcelta zemnieku būda un vācu ērberģis. Ar “zemnieku būdu” varētu būt domāta 18. gadsimtam tipiska Vidzemes dūmistaba, bet ar vācu ērberģi – labiekārtota ēka ar dūmvada krāsni, apsildāmiem kambariem un stiklotiem logiem. Nav gan skaidrs vai šis būtu atzīmējams kā netipisks piemērs, kad katras kārtas ceļiniekiem kroga vietā ir uzbūvēta sava, atsevišķi novietota ēka, vai arī šīs ēkas bijušas savienotas ar stadulu.

15. attēls. Kauču kroga ēka Bukultu muižas 1869. gada plānā (pa kreisi) un Kauču kroga mežsargmāja (gabals 19F) Bukultu muižas zemes sadalīšanas papildu un izmaiņu projekta plānā. 1928. LVVA 1679.f., 194. apr., 117. lieta; 1679.f., 172.apr., 1334. lieta.

Kā varam spriest pēc ēkas platuma un garuma samērojuma, salīdzinot Kauču kroga attēlojumu 1869. gada plānā un mērnieka Vības 1928. gadā izgatavotajā Bukultu muižas zemes sadalīšanas papildu un izmaiņu projekta plānā (14. attēls), tad  1920.-to gadu beigās Kauču krogs jau bija zaudējis vēl Latvijas Republikas agrārreformas laikā tam bijušo, muižas ēku aprakstā minēto stadulu. Atlikusī kroga daļa, kas saglabājusies līdz mūsdienam, ir vienstāva koka būve ar divslīpju jumtu taisniem galiem.

LITERATŪRA UN AVOTI

1 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 34.lpp.
2 Stryk, Leonhard von. Beiträge zur Geschichte der Rittergüter Livlands. Zweiter Teil, Der lettische Distrikt. Dresden, 1885. – 61.lpp. Skatīta: dspace.ut.ee
3 LVVA 7404.f., 1.apr., 95. lieta.
4 LVVA 7404.f., 1.apr., 2195.l., 3.o.p. (48.) lapa.
5 LVVA 7348. f., 1. apr., 36. lieta, 525. lapa.
6 Treijs, N. Latvijas ceļu vēstures liecības IV. Latvijas pirmo šoseju pieminekļi Rīgas – Englārtes posms. „Imanta” 1998.
7 LVVA 1679.f., 194.apr., 117. lieta.
8 LVVA 1679.f., 194.apr., 126/2. lieta.
9 LVVA 1679.f., 189.apr., 116. lieta.
10 LVVA 1679.f., 172.apr., 1334. lieta.
11 Likums par lauku nekustamu īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu // Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums. – 1936. – Nr. 22. – 30. oktobris. Skatīts: periodika.lv
12 Pārdēvētas pilsētai piederošās saimniecības // Pašvaldības Darbinieks. – 1939. – Nr. 3. – 1. marts. Skatīts: periodika.lv
13 No iekšzemes // Baltijas Zemkopis. - 1881. - Nr. 7. - 18. februāris. Skatīts: periodika.lv
14 Melnalksnis, A. No atmiņu aizbiruša avota // Piesaule. – 1928. – Nr. 3. – 1. marts. Skatīts: periodika.lv
15 Austriņš, Antons. Ar pēdējo diližansu // Piesaule. – 1930. – Nr. 6. – 1. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
16 Šodien pirms gadu simteņiem un nesenā pagātnē // Rīts. – 1935. – Nr. 211. – 3. augusts. Skatīts: periodika.lv
17 Migliņš, Ernests. Par krogiem. Rokraksts. Krimuldas novada vēstures draugu biedrības materiālu krājums.
18 Slepkavību un laupīšanu statistika Latvijā // Valdības Vēstnesis. – 1928. – Nr. 3. – 4. janvāris. Skatīts: periodika.lv
19 xs., t. Pārdroša laupīšana Vidzemes šosejā // Latvijas Kareivis. – 1929. – Nr. 250. – 3. novembris. Skatīts: periodika.lv
20 Apcietināti Vidzemes šosejas laupītāji // Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis. – 1929. – Nr. 346. – 5. novembris. Skatīts: periodika.lv
21 LVVA 1679.f., 172.apr., 1334. lieta.

Apraksts sagatavots ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.

Iezīmes

Vietu klasifikators: 
Ceļi un robežas, krogi
Pagasts: 
Garkalnes pagasts
Aizsardzības kategorija: 
kultūrvēsturisks vides objekts: oficiāla aizsardzības statusa nav
Atrašanās vieta: 
Ropažu novada Garkalnes pagastā (1940.g. Rīgas apriņķa Ādažu pagasts), Baltezerā, īpašumā “Krasti”, kādreizējās vecā Rīgas–Valmieras–Valkas–Tērbatas lielceļa trases (posms pie Kaučiem aizaudzis ar mežu un krūmiem un dabā gandrīz nav pamanāms) kreisajā pusē.

Reklāma