Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Āķu kroga vieta atrodas Saulkrastu pilsētā (1940.g. Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā), daļēji Ainažu ielas 28B zemes gabalā, daļēji vietējas nozīmes autoceļa V101 servitūta zonā, senā Rīgas – Pērnavas lielceļa labajā pusē.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka zudusi, tās vietā ceļa nomale un asfaltēts laukums.
ZIŅAS
Savu nosaukumu 19. gadsimta vidū dibinātais krogs, acīmredzot, ieguvis no tuvējām, vēl 1858. gadā pastāvošajām[1] Āķu (Ahke) mājām, uz kuru zemes uzcelts. Āķu senāko pieminējumu avotos (Acke) atrodam zviedru valdības Vidzemē veiktā Lielā kadastra ietvaros notikušās 1682.–1683. gada muižu uzmērīšanas protokolā, kur tās ierakstītas Bīriņu blakusmuižai – Eikažiem – piederošo jūrmalas zvejnieksētu vidū.[2] Āķu novietojumu redzam no tās pašas uzmērīšanas materiāliem (muižu kartēm) izgatavotajā Krimuldas pilsnovada kartē – tie, iezīmēti kā mājvieta nr. 41/55, atradušies Pērnavas ceļa kreisajā pusē, netālu pirms Ķīšupes (2. attēls).[3]
Kad tieši dibināts Āķu krogs – jaunākais no Saulkrastu vēsturiskajiem krogiem – pagaidām man nav izdevies noskaidrot. Nedz Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē, nedz Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topogrāfiskajā kartē Āķu krogs nav iezīmēts.
Bīriņu muižas un Neibādes īpašnieks Augusts fon Pistolkorss (1822—1886) savās atmiņās, kurās viņš uzskaita dažādus muižā veiktus teritorijas labiekārtošanas, attīstības un būvniecības darbus, raksta: “No jauna tika uzbūvēts Alkšņu krogs, Bīriņu krogs, Plades krogs – divreiz, jo tas nodega, Saulītes krogs, vēlāk arī Āķu krogs.”[4]
Kad bija šis “vēlāk”? Ieraksts par krogiem Pistolkorsa atmiņās seko 1856. gada ierakstam par dzirnavu pārcelšanu. Tātad visai iespējams, ka krogs celts 1850.-tajos vai 1860.-tajos gados.
1870.-to gadu sākumā Āķu krogs kādu laiku bija slēgts. 1871. gada 27. decembrī Bīriņu muižas pārvaldnieks raksta ziņojumu (3. attēls) Rīgas apriņķa bruģu tiesai, ka no nākamā gada 1. janvāra Neibādes Āķu krogu (Ahke Krug) atkal atvērs.[5]
Āķu krogu (norādīts ar bultiņu) līdz ar detalizētu Neibādes apbūves kartogrāfisko attēlojumu redzam Bīriņu muižas 1881.–1891. gada plānā (4. attēls).[6] 1892. gadā publicētajā Krēgera “Vidzemes adresu grāmatā” minēts, ka Bīriņu muižā ir divi rūpniecības preču veikali – viens Bīriņos pie Saulītes kroga, otrs Neibādē pie Āķu kroga.[7]
Ziņas par Āķu kroga darbību pēdējos trīs gadus pirms valsts spirta monopola ieviešanas 1900. gadā atrodamas 1901. gadā sastādītajā Rīgas apriņķa slēgto krogu sarakstā. Tajā redzam, ka Krimuldas-Pēterupes draudzes Bīriņu muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti Alkšņu, Saulītes, Zutiņu, Valdheimas (Dunduru), Āķu (Neibādes) un Bīriņu (Pēterkapellas) krogi (5. attēls). Āķu kroga gada nomas maksa, kurā ietilpusi arī maksa par maizes ceptuvi, zvejas tiesībām un 1 saimniecības ēku, bijuši 1000 rubļi, resp. – Āķu krogs bijis visienesīgākais muižas krogs.[8]
Kroģēšana Āķu krogā 1900. gadā tiek izbeigta, taču ēkā turpina darboties maiznīca un veikals (6., 7. attēls).
1904.–1905. gada ziemā Vidzemes muižniecība sagatavo sarakstu (8. attēls), tajā uzskaitot Rīgas apriņķa slēgtos krogus, kurus to īpašnieki vēlas no jauna atvērt. Viens no sarakstā iekļautajiem ir Āķu krogs, kura atkalatvēršanas vajadzība norādīta kā “vēlama” (vēl sarakstā tiek lietoti divi citi nepieciešamības statusi – “ļoti vēlama” un “nepieciešama”). Krogs, rakstīts sadaļā “atkalatvēršanas iemesli”, atrodas jūrmalā, dzīvīgā vietā pie Neibādes peldvietas.[9]
Kroģēšana Āķu krogā laikā līdz I Pasaules karam tomēr, šķiet, tā arī netiek atjaunota – Rihtera 1909. gada “Vidzemes adresu grāmatā” Bīriņu muižā uzskaitīti Saulītes krogs, Zutiņkrogs, Bīriņkrogs Pēterupē kā arī Vasaras restorāns Neibādē.[10]
Ap 1908. gadu Āķu krogā ierīko pasta nodaļu (9. attēls), kas vēlāk kļūst par pasta-telegrāfa kantori ar kroņa krājkases nodaļu. Pēc pasta sūtījumiem nu vairs nav jābrauc uz Inčukalnu, jo vēstules un laikrakstus sezonas laikā ik dienas pieveda ar tvaikoni. Ernests Karro kroga ēkā atver rakstāmlietu un grāmatu veikalu, kurā vietējie zvejnieki varēja nopirkt arī latviešu grāmatas un preses izdevumus. Blakus Karro veikalam Bonifācijs Voitkevičs atver frizieru darbnīcu un – amatu apvienošanas kārtībā – fotosalonu.[11]
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Āķu krogu vēlas iegūt vairāki pieprasītāji. Tostarp arī 1920. gadā dibinātais Pēterupes kooperatīvs, kas 1922. gadā tur nomā veikala telpas.[12]
Kooperatīva cerības par savām telpām Āķu krogā tomēr nepiepildās. Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1923. gada 1. augusta numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 3. jūlija sēdes lēmums (prot.nr. 650, p. 1) “piešķirt par dzimtu Rīgas apriņķa Bīriņu pagastā Stālam Pēterim bij. Āķu krogu. Noraidīti Roberta Akerberga, Lidijas Sarkanbārd, Renates Moltrecht un patērētāju biedr. “Pēterupes kooperativs” pieprasījumi.”[13]
Par Pēterupes kooperatīvu plašāk: periodika.lv
Kooperatīvs Āķu kroga piešķiršanas lietu gan pārsūdz Senātā, bet nesekmīgi – 1924. gada 23. decembra tiesas sēdē prasība tiek noraidīta bez izskatīšanas.[14]
1933. gada 1. jūlijā savu traktieri Āķu krogā atver Pēteris Stirna. Par to, kā saņēmis piedāvājumu šādu uzņēmumu dibināt un kas bijis vajadzīgs, lai to uzsāktu, P.Stirna stāsta savās atmiņās:
“Man bijušais skolotājs Štāls vairākas reizes piedāvāja izīrēt viņam piederošo Āķu krogu Saulkrastos, lai es tur iekārtotu traktieri-restorānu. Viņš kā skolotājs mani pamācīja – cik ilgi es pie Vītola strādāšot, jo man jāpadomā par savu patstāvīgu dzīvi, viņš mani pietiekami ilgi novērojis un nācis pie slēdziena, ka [es] varot pats personīgi vadīt minēto krodzniecības uzņēmumu. Pārdomāju vienādi un otrādi, ka ir nepieciešami būt zināmai naudas summai, ar ko varētu uzsākt minēto tirdzniecību. Man pie onkuļa bija strādājot ietaupījies Ls 650 un plus noguldījums, kad māte mira apm. Ls 1000. Izrēķināju, ka ar tādu summu nekādā ziņā nevar atvērt traktieri-restorānu.
Biju no vietējiem ieguvis lielu uzticību. Ārstes Jurkas brālis, policists, man piesolīja aizdot Ls 200, Bīriņu sanatorijas pārvaldnieks Kalniņš Arnolds arī piesolīja aizdot Ls 200 (..). Es piesolīju minētajiem kreditoriem par aizdoto naudu uzrakstīt vekseli, kā nodrošinājumu par aizdevumu. Mani kreditori atbildēja: mēs neprasām no tevis vekseli, bet naudu aizdodam un uzticam bez kāda paraksta, lai [tu] varētu uzsākt savu patstāvīgu tirdzniecību.
Sāku šo lietu pārdomāt un, sīkāki aprēķinot, nācu pie slēdziena, ka šai lietā kaut kas jādara.
Onkulis Vītols Kārlis, kad vienojāmies par to, ka uzsākšu savu patstāvīgu tirdzniecību, lika uz sava rēķina izgatavot bufetes skapi, 8 galdus un 12 ķeblīšus. Naudas summa man sanāca kopā ar aizņēmumu apmēram Ls 1400. Uzsākot tirdzniecību, alus brūži un liķiera fabrikas piesolīja savus kredītus (t.i. dot dzērienus uz pēcmaksu – V.G.), bez tiem, ar pieminēto naudu [vien] man nebūtu iespēja uzsākt tirdzniecību. Nauda bija vajadzīga degvīnam, patentei, tirdzniecības zīmei, nodokļiem, trauku iegādei, produktiem un vēl dažādiem citiem izdevumiem. Telpu īre par gadu bija jāmaksā Ls 400.
Šo svarīgo dzīves problēmu bija jāapsver ļoti vispusīgi, jo varēja it viegli bankrotēt, tanī laikā bija dzirdami daudz dažādi tirdzniecības bankrotu gadījumi.”[15]
1935. gadā izdotajā uzziņu krājumā “Pagastu apraksti” Bīriņu pagasta sadaļā “Tirdzniecība, rūpniecība un finanses” norādīts, ka Saulkrastos, bijušajā Āķu krogā darbojas Augusta Miķelsona pārtikas preču tirgotava. Turpat – gan bez vietas norādes – minēts Kārļa Stirnas I šķiras traktieris.[16]
K. Stirnas traktieris P. Štālam piederošajā Āķu krogā darbojas līdz 1930.-to gadu beigām, kad Stirna atver restorānu paša jaunuzceltajā mājā mūsdienu Ainažu ielā 34, kurā tagad darbojas Saulkrastu veselības un sociālās aprūpes centrs (bijusī Saulkrastu slimnīca).
Pagaidām nav zināms, kas Āķu krogā notiek krievpadomju un vācu nacistu okupācijas laikā 1940.–1944. gadā. Visai iespējams, ka ēku Štālam nacionalizē, bet veikals vai veikali tajā turpina darboties.
Arī atkārtotās krievpadomju okupācijas sākumgados Āķu krogs ir vietējās tirdzniecības centrs (11. attēls), kurā darbojas gan pārtikas, gan saimniecības preču veikali.
Āķu kroga ēka arvien pieaugošā saulkrastiešu skaita apkalpošanai piemērota lielveikala prasībām, saprotams, neatbilst. Vairākus gadus tiek runāts par jauna “universālveikala” būves nepieciešamību. Tas arī visdrīzāk ir iemesls, kāpēc bijušā Āķu kroga ēka netiek pienācīgi uzturēta. 1963. gada 24. aprīļa laikraksta “Darba Balss” numurā lasām:
“Kā saka, solīts makā nekrīt. Tāpēc saulkrastieši jau gadiem gaida universālveikalu. Pa laikam parādās kāds cilvēks no Rīgas, pamērī, iesprauž zemē pa baltam mietiņam, un tas arī viss. Pa to laiku līdzšinējie veikali nokļuvuši avārijas stāvoklī, piemēram, tā sauktais “Āķu krogs”, kurā ir trīs veikali, bet pilnīgi sapuvušas sienas un pusiegruvis jumts.”[17]
Jauno universālveikalu “Jūras banga” beidzot atver 1965. gadā. Drīz pēc tam arī slēdz Āķu krogā darbojošos veikalus.
Pēc veikalu slēgšanas Āķu krogs daļēji tiek izmantots kā dzīvokļu māja, taču tās tehniskais stāvoklis pamazām kļūst arvien sliktāks.
1986. gadā Āķu krogu fotografē Jānis Seregins.
1998. gada vasarā ēka iet bojā ugunsgrēkā.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Āķu krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā, lai gan tā dibināšana, domājams, pirmām kārtām bija saistīta ar novietojumu Neibādes kūrortā.
Aptuveni 50 metrus garā vienstāva ēka bija celta koka konstrukcijā un apšūta ar dēļiem. Krogam bija ar skaidām klāts divslīpju jumts. Sākotnēji jumta stāvs bija izbūvēts tikai ēkas ziemeļu galā, jo dienvidu galā atradās stadula (sk. 6. attēlu).
Pēc kroga slēgšanas 1900. gadā izbūvēta, ierīkojot dzīvojamās un saimniecības telpas, tika arī stadulas daļa.
Pie katras ēkas ieejas atradās lievenis – ja sākotnēji ēkai bija 3 ieejas durvis no ielas puses un vienas no ziemeļu gala, tad vēlāk – pēc stadulas pārbūves – ielas pusē bija 5 durvis.
Kroga jumta un lieveņu jumtiņu gali bija rotāti ar siluetgriezumu tehnikā veidotiem vējdēļiem un atsevišķiem dekoratīviem elementiem.
Ēkai bija slēģiem noslēdzami sešrūšu divviru logi galvenās fasādes galos, kamēr ēkas vidū, kur sākotnēji atradās kroga telpas, šādi logi bija likti dubultā – viens blakus otram.
Pēc Otrā pasaules kara veikalu telpām logi tika nomainīti, iebūvējot lielākus.
Ēkas pastāvēšanas pēdējā posmā ielas pusē jumtam bija uzklātas viļņotās azbestcementa (šīfera) plāksnes.
AVOTI UN LITERATŪRA
1 LVVA 77.f., 14. apr., 149. lieta, 5.op. lapa.
2 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 29.lpp.
3 LVVA 7404.f., 3. apr., 17. lieta.
4 Mana vecvecvectēva Augusta fon Pistolkorsa (1822–1886) piezīmes. Datorraksts. Tulkotājs nezināms. Saulkrastu novadpētniecības krājums.
5 LVVA 111.f., 1.apr., 1233. lieta.
6 LVVA 1679.f., 194.apr., 90. lieta.
7 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 11.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
8 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l., 20. lapa.
9 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l., 3. lapa.
10 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 278.sleja. Skatīta: dspace.ut.ee
11 Seregins, J. Kas bija tvaikonis “Neibāde”? // Darba Balss. – 1987. – Nr. 98. – 15. augusts. Skatīts: periodika.lv
12 Pēterupes kooperatīva darbības pārskats par 1922. gadu // Valdības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 45. – 26. februāris. Skatīts: periodika.lv
13 Galīgi piešķirtās rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 77. – 1. augusts. Skatīts: periodika.lv
14 Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1925. – Nr. 163. – 30. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
15 Pētera Stirnas atmiņas. Pārrakstījis J. Seregins 1990.g. jūnijā – oktobrī. J. Seregina personīgais arhīvs.
16 Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 17.lpp.
17 Pie lielā zvana. Saulkrastos vēl nav pavasaris // Darba Balss. – 1963. – Nr. 49. – 24. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
