Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Skultes Baznīckroga vieta atrodas Limbažu novada Skultes pagastā (1940.g. Rīgas apriņķa Skultes pagasts), Skultē, Strautu ielas 3 zemes gabalā, kādreizējās vecā Rīgas–Ainažu–Pērnavas lielceļa trases kreisajā malā.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka zudusi, tās vietā neapbūvēta teritorija.
ZIŅAS
Skultes Baznīckrogs, jādomā, dibināts neilgi pēc tam, kad ap 1646. gadu uzceļ pirmo Skultes baznīcu.[1]
Senākās drošās ziņas par kroga pastāvēšanu pie Skultes baznīcas vēstures avotos pirmo reizi parādās Lielā kadastra ietvaros notikušās 1683. gada muižu uzmērīšanas protokolā, kur tas (Krogen / Kappekrüger Peeter), atzīmēts ar numuru 79/20 un ierakstīts starp Zasas (Zases, Zasu) muižas (Saszen hoff / Sasenhof) jūrmalas zemnieku (Strandbauern) sētām.[2]
To, ka Kapukrogs (jeb Kapenkrogs kā to lasa M. Auns[3]) ar krodzinieku Pēteri atrodas pie baznīcas, redzam tajā pat gadā pēc revīzijas materiāliem izgatavotajā Turaidas pilsnovada kartē (2. attēls)[3], kurā iezīmētas visas protokolā ierakstītās un numerētās mājvietas. Krogs turklāt vēl arī papildu norādīts ar kroga simbolu – karodziņu. Vienīgi krogs un baznīca šajā kartē samainīti vietām, novietojot tos pretējās ceļa pusēs, vienu otra vietā. Pareizu situācijas attēlojumu redzam 1695. gadā zīmētajā Pērnavas ceļa kartē (3. attēls).[4] Blakus krogam kartē ierakstīta piezīme, ka tas ir Zasas muižas krogs ar skolas (skolmeistara) dzīvokli.
Zviedru laikā, 17. gadsimta pēdējā ceturksnī, Vidzemē pie baznīcām tiek dibinātas pirmās latviešu lauku skolas. Pēc mācītāja Alfrēda Sudāra (1906–1997) apkopotām ziņām, Pēterupes un Skultes draudzēm, sākot ar 1686. gadu, ir kopējs skolotājs un ķesteris Jākobs Hince. 1727. gada baznīcas vizitācijas protokolā teikts, ka kopš mēra laikiem viņam nav neviena skolnieka, tādēļ skola nav jātur un viņš, lasīdams dievkalpojumus pamīšus Skultē un Pēterupē, ir arī pieņēmis Pēterupes zirgu pasta pārziņa vietu.[4]
1744. gada arklu revīzijā krogs ierakstīts kā “Kappan Krug oder Schulmeister land” (Kapankrogs jeb skolmeistara zeme)[5]
Skultes Baznīckrogs – norādot ar kroga simbolu – ir iezīmēts grāfa L.A. Mellīna 1791. gada Rīgas apriņķa kartē (4. attēls).[6]
Dvēseļu revīziju ziņas
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.
Skultes muižas Baznīckrogā (Kapell Krugstelle), kas protokolā ierakstīts ar 49. mājas numuru, 1795. gadā krodzinieks ir kāds 58 gadus vecs Miķelis (5. attēls).[7]
1816. gadā Baznīckrogā (Kapell Krug) krodzinieks ir 27 gadus vecais Miķelis Kārļa dēls (6. attēls), kurš uz krogu atnācijas no mājām Nr. 21 (Dūčiem).[8]
1826. gada revīzija (7. attēls) ir pirmais masveida avots, kurā Vidzemē ierakstīti zemniekiem pēc brīvlaišanas piešķirtie uzvārdi. Līdzšinējais krodzinieks Miķelis Kārļa dēls pieņēmis uzvārdu Sniķeris un tagad norādīts kā saimnieks.[9] Vai viņš joprojām ir arī krodzinieks, nav zināms. Arī turpmākajās 3 revīzijās vairs netiek norādīts, kurš ir Baznīckroga krodzinieks. Tāpat arī nav skaidrs, kur tieši (kādās ēkās) dzīvo visi revīzijās uzskaitītie, krogam piederīgie iedzīvotāji. Ja krogs darbojas, tā telpās allaž knapi sanāk vieta tikai pašam krodziniekam ar ģimeni un vienam vai diviem kalpiem/kalponēm, bet, piemēram, 1795. gada revīzijā Kappel Krugstelle dzīvo kopā 11 cilvēki, 1811. gada revīzijā 7 vīrieši (sievietes nav uzskaitītas), 1816. gada revīzijā – 10 cilvēki…
No ieraksta 1850. gada revīzijas protokolā (8. attēls) redzam, ka 19. gadsimta vidū Baznīckrogs tautā tiek saukts arī par Lielkrogu.[10]
Skultes Baznīckrogu redzam ar kroga simbolu iezīmētu Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (9. attēls)[11], bet Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topogrāfiskajā kartē[12] kroga ikona pretī baznīcai nav atrodama. Vai tā ir kartogrāfu kļūda, vai krogs kartes sastādīšanas un situācijas aktualizācijas laikā nedarbojas – pagaidām nav zināms.
Krodzinieku blakus amati
Krodziniekiem bez kroģēšanas bieži vēl arī citi amati, kas dod papildu ienākumus. Tāpat kā daudzi citi piekrastes krogu nomnieki, arī Skultes Baznīckroga krodzinieks Mārtiņš Sniķeris 19. gadsimta 60.-tajos gados nodarbojās ar zvejošanu. Vēsturnieka un etnogrāfa Uģa Niedres pētījumā “19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē” lasām:
“Skultes Lielā kroga krodzinieks Mārtiņš Balcers pelnījās ar jūras zveju, viņam piederēja zvejas laiva vai laivas daļa. [LVVA 3345.f., 1.apr., 35.l., 25.lp.] 1853. gada jūnija vidū viņš “savus tīklus jūrā iemetis, un reņģes pilnīgi līduši, un manāmi bijis, kuri tīkli 18. jūnijā jāizņem”. Pirmsjāņu reņģes krodzinieks nedabūja, “atradis savus tīklus tukšus”. 17. jūnija vakarā tīklus meta “tie Kalniņ Pēter Vīksne, Aģe Miķel Ķesber un Pluģe Jān Ermanson. Savus tīklus iemezdami, uzņēmuši Lielkrodznieka tīklus augšā un tās reņģes izņēmuši no diviem tīkliem, aizveduši malā un reņģes pārdevuši vidzemniekiem par naudu un brandvīnu.”
Atklājas zīmīga ieraža: jūras malas pagastu apdzīvotāji tālākos iekšzemes pagastniekus sauc par vidzemniekiem. Lai gan paši dzīvo Vidzemē. Zināms arī, ka uz Vidzemes līča piekrasti pēc svaigām vai sālītām reņģēm brauca zemnieki no tuvas un itin tālas iekšzemes – Cēsīm, Dzērbenes, Plāņiem, Rūjienas. Ja svaigu reņģu tobrīd nebija, pēkšņu vētru vai cita dēļ, dzīvoja piekrastes – “strandes”, “vadloma” – krogos vairākas dienas, līdz tika pie loma. Piekrastes krodzinieki lomus uzpirka tālākpārdošanai iekšzemniekiem arī no citiem zvejniekiem. Vidzemes piekrastes posmā no Carnikavas līdz Ainažiem pagaidām zināmi šādi krogi, kuros lielākā vai mazākā mērā tirgojās ar zivīm, un tie bija Carnikavas Blusu, Dūņu, Lilastes, Inču, Gaiļu, Aģes, Baznīcas jeb Lielais, Skultes Blusu, Duntes, Ķirbižu (Brīdagas), Lāņu (Vadloma), Salacgrīvas Pāles muižas, Bērzuļu, Salacas, Kuivižu un Ainažu krogs.[Cimermanis, S. Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā. – Rīga: Latvijas ZA Vēstis, 1998. – 203. lpp.]
Zvejošanas sakarā krodzinieku Mārtiņu Balceru piemeklēja liktenis. Bet ne uz jūras, kā varētu domāt. Viņš kopā ar laivas biedriem 1857. gada 18. martā līdz ar rīta gaismiņu iegāja Skultes mežā laivai brangas cirst. “(..) kādus zarus, kas priekš tam derīgi, jau augšā no kokiem nocirtuši, pa tam viens liels zars nenokrita, bet pakārās iekš citiem zariem.” [LVVA 3345.f., 1.apr., 35.l., 64.lp.] Balcers piegāja pie koka, gribēdams zaru saņemt un novilkt lejā. Brīdī, kad viņš sniedzās uz augšu, zars atbrīvojās un “viņam stāvu uz galvas uzkritis ar tādu spēku, ka [Balcers] tūliņ bez kādas vārda runāšanas nomira”.”[13]
Krogs deg!
Ugunsnelaimes krogos notiek salīdzinoši bieži. Krogi deg visādu iemeslu dēļ – tajos glabājas siens krodzinieka paša lopiem un viesu zirgiem, salmi pakaišiem, reizēm apkures ierīces sliktā stāvoklī, cilvēki tumšajā laikā dedz uguni svecēs, lākturos un skalos gaismai un visos laikos pīpējamā aizkūpināšanai. Ne vienmēr tur, kur to vajadzētu darīt… Tālāk Uģa Niedres stāstījumā:
“1873. gada 4. martā, svētdienā, “tūliņ pēc Dieva vārdu laika tas šejienes Baznīcas jeb saucamais Lielais krogs caur ugunsgrēku nodedzis”. [LVVA 111.f., 1.apr., 3284.l., 6., 7. lp.] Krogu liesmās vispirms ieraudzīja “viens glužam mazs puika”, kuru zemnieku stadulā satika pagasta tiesas priekšsēdētājs Miķelis Jansons. Amatvīrs, kā pieklājas, bijis baznīcā. Pēc tam, kā parasti, iegājis krogā. Uz māju iedams, “tiklīdz zemnieku stedelē pār slieksni kāpis (..), puika pretī skrējis, saukdams – krogs deg!”. Jansons tad arī “jumtā uguni pilnās liesmās degdamu ieraudzījis un tūliņ visiem krogā būdamiem ļaudīm to bēdīgu ziņu devis, un pie glābšanas steidzis. No kam ugunsgrēks cēlies, nezinot.” Iemeslu nelaimei nezināja arī krodzinieks Johans Millers: “(..) tanī dienā krāsnis nav kurinātas, arī abu augšbēniņu durvis bijušas aizslēgtas.” Nezināja kalps Jānis Tauriņš: “Kad krogā ar citiem runājies, dzirdēt dabūjis, ka krogs deg, tad tos kroga saimnieka zirgus gājis glābt.” Kroga meita Trīne Timme pēc baznīcas “mājās atnākusi, noģērbusies, uzgājusi priekšbēniņā pēc aitu siena un nekādu uguns vai dūmu smakas nav jutusi, un nezina, no kā uguns cēlies.” Kroga puisis Pidriķis Bērziņš “bijis pie alus brūža ūdens pumpja, kādus 30 soļus tālumā, kur tad ieraudzījis, kā kroga jumtā uguns izšaujas”. Pagasta tiesas locekļi veica arī apkures atlieku izmeklēšanu un, “krāsnis un skursteņus apraudzīdami, atrada: 1) bijušā vācu kambara krāsns nekādas nedrošības radīt varējusi, 2) ļaužu istabas krāsns bija tādā pašā pastāvībā, 3) lielais skurstenis, kurā abu krāšņu un plīts dūmu rieri veda, atradās itin pilnīgi vesels un stiprs.”
Zaudējums muižai liels – 3000 rubļu. Kā jau pie liela kroga. Krodzinieka personiskā manta sadegusi 2500 rbļ. vērtībā. Vēl krogā uzturējās daži smalki viesi: “Dzelzs fabrikas kungam Thom skāde no 88 rbļ., Vangažu fabrikas kungam Effert – 15 rbļ., Hincenberga meldera kungam J. Rosenstein – 10 rbļ., miesniekam Burkowsij – 10 rubļu.” Pašiem kroga saimes ļaudīm arī. Puisim Kārlim Grinbergam – 8 rbļ., otram puisim Pidriķim Bērziņam – 5 rbļ., kalpam Jānim Tauriņam – 15 rbļ., meitai Trīnei Timmei – 15 rbļ., otrai meitai Marijai Augstmanei – 25 rubļi.””[14]
***
Baznīckrogs, kas tobrīd, šķiet, tautā biežāk tiek saukts par Lielo krogu (Gross Krug) un tuvākā apkārtne ar baznīcu, kapsētu un zemnieku sētām detalizēti iezīmēti Skultes muižas 1891. gada plānā (10. attēls).[15]
Interesanti, ka kapsētas apzīmējumam 1891. gada plānā lietots vārds “Kapelle”. Ar šādu vārdu 17.–18. gadsimta avotos nereti apzīmētas viduslaiku un agro jauno laiku kapsētas, kurās Livonijas un tam sekojošā poļu varas laikmetā atradās arī nelielas katoļu baznīciņas, lūgšanu namiņi vai krucifiksi. Arī Skultes senākā kapsēta (kura tur varēja būt ierīkota vēl pirms baznīcas celšanas 17. gadsimta 40. gados), par ko liecina cilvēku kaulu atradumi baznīcas dārzā,[16] atradusies pie baznīcas, bet tagadējo ierīko ap 1773. gadu, kad Krievijas valdība sanitāru apsvērumu dēļ aizliedz turpināt apbedīšanu baznīcās un pie tām.
Tā kā krogs, jādomā, jau sākotnēji atradies pretī baznīcai (un līdz ar to arī kapiem), tad iespējams, ka senākais, avotos fiksētais kroga nosaukums Kappekrüger Peeter (1683) un vēlākie Kappan Krug (1744), Kappel Krug (1795) etimoloģiski tomēr ir saistīti ar kapsētu.
Šajā plānā arī redzams, ka krogam 19. gadsimta beigās kā piederīgs palicis tikai neliels zemes gabaliņš ar dārzu, bet pamatgabals ir atdalīts kā izpirkta saimniecība “Lielkrogzemnieki”. Jādomā, šī saimniecība pastāvēja arī iepriekš, tikai revīzijās tika uzskaitīta kopā ar krogu. Tā arī būtu atbilde uz augstāk uzdoto jautājumu par Kapell Krug iedzīvotāju dzīves vietu.
Vietas pie krogiem, kas atradās lielāku ceļu krustojumos, muižu centros un blakus tādām ļaužu biežāk apmeklētām vietām kā baznīcas, nereti izvēlējās gadatirgu rīkošanai. Gadatirgi notikuši arī pie Skultes baznīcas, uz laukuma iepretī Baznīckrogam. “Baltijas Vēstneša” 1897. gada 22. marta numurā lasām:
“Līdz šim – mūsu lielai draudzei, kurai savās robežās ap 50 verstu draudzes ceļi jākopj un kurā pāri simti gruninieki un reninieki atronas, bija tikai viens vienīgs gada tirgus 21. septembrī uz baznīcas laukuma. Ar gubernatora kunga atļauju nu tiks noturēti trīs tirgi, priekš katras muižas, no kurām draudze sastāv, pa vienam: Memkules tirgus 1. maijā, uz krogus laukuma, pie muižas Gaiļa krogus – 21. aprīlī un Zasas (Zasas / Sassenhof – V.G.) muižā, pie Zasas krogus, 21. oktobrī.”[17]
Skultes Baznīckrogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek slēgti ap 66% krogu. Ap 1901. gadu muižniecības sastādītajā Rīgas apriņķa slēgto krogu sarakstā (12. attēls) lasām, ka Skultes draudzes Skultes muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti Gaiļa (Muižas), Blusu, Baznīcas (Lielais), Zasas un Aģes krogs. Baznīckrogam pēc uzrādītajām ziņām salīdzinoši nelieli ienākumi un kroga gada nomas maksa bijusi tikai 300 rubļi (salīdzinājumam – Gaiļa kroga rentniekam gadā bija jāmaksā 1000 rubļi).[18]
Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Ne visi īpašnieki arī šādu atļauju mēģina saņemt, jo bez stipro dzērienu ienākumiem daudzu krogu iznomāšana vairs nav izdevīga. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū arī Skultes Baznīckrogs. 1904.–1905. gada ziemā Vidzemes muižniecība sagatavo sarakstu (13. attēls), kurā ir uzskaitīti Rīgas apriņķa slēgtie krogi, kurus to īpašnieki vēlētos no jauna atvērt. Viens no anketā iekļautajiem jautājumiem ir: “cik tālu līdz nākamajam atvērtajam krogam?”. Gan iepretī slēgtajam Blusu, gan Zasu krogam, kurus no jauna vēlas atvērt Skultes muižas īpašnieks brīvkungs Reinholds Freitāgs-Loringhofens, kā tuvākie atvērtie minēti Baznīckrogs (Kirchen-Krug) un Muižas Gaiļa krogs (Hofs Gaile-Krug).[19]
Blusu un Zasas krogs tomēr tā arī paliek slēgti, jo 1909. gadā izdotajā Rihtera “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Skultes muižā darbojas tikai Muižaskrogs (Hofskrug) ar zemniekpreču tirgotavu (krodzinieks Mich. Upit) un Baznīckrogs (Kirchenkrug), kur krodzinieks Joh. Praulin.[20]
Nav zināms, cik ilgi Baznīckrogā Krievijas impērijas laikā turpinājās kroģēšana. Vēl 1914. gada jūlijā tajā apcietina trīs izbēgušus noziedzniekus.[21] Domājams, tas slēgts ne vēlāk par 1914. gada 31. decembri, kad, I pasaules karam turpinoties, ar Dvinskas (Daugavpils) kara apgabala (Latvijas teritorijā tajā ietilpa Kurzemes guberņa un Vidzemes guberņas Rīgas apriņķis) pavēli tika atceltas visas vēl spēkā esošās alkoholisko dzērienu tirgošanās atļaujas.[22]
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Skultes muižas dalīšanas lietā glabājas I šķiras mērnieka J. Līgotāja 1924. gada 24. oktobrī sastādīts muižas rentes māju “Ēku apraksts” un 30. oktobrī sastādīts “Zemes ierīcības projekta apraksts”. Lielais krogs nodalīts kā gabals Nr. 271 ar pamatgabala platību 1,480 ha un uz tā atrodas koka (resp. guļbaļķu) konstrukcijā celts krogs ar stadulu ar vecu skaidu jumtu. Kroga stāvoklis raksturots kā “gluži vecs”. Vēl uz gabala ir veca koka klēts ar dakstiņu jumtu (14. attēls).[23]
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1926. gada 12. marta numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 17. februāra lēmums (prot.nr. 1009, p. 3) piešķirt par dzimtu Rīgas apriņķa Skultes pagastā Skultes muižas veco krogu – gab. Nr. 271F un 271Fa – vienu daļu Skultes patērētāju biedrībai “Strauts”, otru – Adolfam Ēķim. Izpirkšanas maksa noteikta Ls 100 katram. Piezīme: Pamata, kā arī starpgabalu dalīt 2 daļās pēc apriņķa komitejas projekta, pie kam vienu pusi pēc izvēles piešķirt patērētāju biedrībai “Strauts”, bet otru pusi – A. Ēķim cementrūpniecības ierīkošanai; Ēķim cementrūpniecības ierīkošana jānodrošina ar obligāciju Ls 1000. Noraidīti: Alksnis Jānis, Umurs Gustavs, Lielnors Alfreds, Alksnis Aleksandrs, Bērziņš Rudolfs, Vīķels Pēters, Millers Eižens, Rīgas patērētāju biedrība “Baltija”, Prauliņš Jānis, Upits Jānis.[24]
1927. gadā mērnieks Baranovskis izgatavo Zemes ierīcības papildu projektu, kurā tiek nodalītas patērētāju biedrībai “Strauts” un A. Ēķim piešķirtās kroga gabala puses. Krogs tagad dokumentos tiek saukts par “Veco krogu”. Ēķim piederošā ēkas daļa raksturota kā “drupas”.
Kroga gabala ieguvēju starpā izceļas strīds par klētiņas piederību. Patērētāju biedrība “Strauts” Centrālās Zemes ierīcības komitejas Tehniskajai komisijai iesniedz 1928. gada 31. martā rakstītu pārsūdzību, kurā raksta, ka nav mierā, ka tās līdz šim lietotais un joprojām nepieciešamai šķūnītis (t.i. klētiņa – V.G.) pievienots Ēķa daļai. Ēķim tas esot nevajadzīgs, “jo viņš noplēš jau iepriekš piešķirto kroga galu un tāpat arī noplēsīs minēto šķūnīti.”[25]
A.Ēķis, savukārt, jau 1928. gada 30. janvārī ir rakstījis lūgumu Rīgas apriņķa Zemes ierīcības komisijai, kurā norāda: “Mērnieks Boronovskis kgs ir izstrādājis “Baznīcas” (“Vecā”) kroga pārdalīšanai citu projektu, kurš nesaietas ar to, pie kura objekts mums piešķirts un tādēļ es tam nepiekrītu.
Vecās klētiņas nogriešanai no mana gabala, kā to vēlas patērētāju biedrība, nevaru piekrist, jo vieta, kur tā atrodas, ir vienīgā, kur var ko būvēt. Mans gabals vienā pusē ceļam ir vecas grants bedres, kuru pielīdzināšanai vajadzīgi vairāk tūkstoši vezumi grants, bet otra puse sastāv gandrīz vienīgi no baznīcas pagalma, kuru apbūvēt ir neiespējami un morāliski nepielaižami. No pielikta uzņēmuma redzams (Sk. 15. attēlu – V.G.), ka manas kupicas ir pie pašas baznīcas sētas klāt. Pret pašas ēkas pārcelšanu uz citu vietu nost no mana gabala – iebildumus neceļu.
Ja patērētāju biedrība atrod (tā viņi saka), ka mans gabals ar veco klēti kopā ir labāks, tad lai viņa izlieto savas Zemes Ierīcības Vēstnesī publicētās tiesības attiecībā uz gabalu izvēli un es apmierināšos ar pārpalikumu – bet lūdzu Rīgas apr. Zemes ierīcības komiteju neļaut patērētāju biedrībai ar savām tiesībām dzīt mani baznīcas sētā, tas ir izņemt labāko gabalu un tad vēl censties taisīt to lielāku uz otra rēķina.”[26]
Kā redzam no Skultes muižas dalīšanas lietā iešūtas Lielā (Baznīcas) kroga robežu skices (16. attēls), klētiņa tomēr paliek Ēķa daļā. Vai patērētāju biedrība ēku pārceļ, nav zināms.
Nav arī zināms, cik ilgi pastāv patērētāju biedrībai “Strauts” piešķirtā ēkas daļa un kā tā tiek izmantota pēc tam, kad biedrība 1935. gadā tiek likvidēta.[27]
Atlikusī kroga daļa, šķiet, iet bojā II pasaules kara gados vai arī tiek nojaukta neilgi pēc tā beigām, jo PSRS armijas ģenerālštāba 1947. gadā izdotajā militāri topografiskajā kartē ēka vairs nav iezīmēta (17. attēls).[28]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Skultes Baznīckrogs iekļaujas baznīckrogu un lielceļa krogu grupā. 17. gadsimta II pusē jau pastāvošais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija būvēts no koka.
Koka konstrukcijā bija celta arī Baznīckroga pēdējā - 19. gadsimtā būvētā ēka, kas sastāvēja no kroga un tam gareniski pievienotas stadulas. Vienīgajā, šobrīd manā rīcībā esošajā kroga ēkas fotogrāfijā (15. attēls) redzama stadula un neliela kroga telpu daļa skatā no pagalma puses. Stadula ir būvēta ar tēstiem guļbaļķiem pildītu koka stabu konstrukcijā, kroga daļa, šķiet, tāpat. Ēkai skaidām klāts divslīpju jumts ar, jādomā, nošļauptiem galiem (tā kā stadulas jumts fotogrāfijas uzņemšanas brīdī ir sagāzies, tad pilnīgi droši to noteikt nevar). Attēlā redzams viens dūmenis, kas novietots aptuveni ēkas vidū. Priekšplānā vindas aka ar guļbaļķu grodiem, kas, jādomā, bija paredzēta krogus apmeklētāju vajadzībām.
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Sudārs, A. Carnikavas, Pēterupes un Skultes baznīcas un draudzes. J. Paucītis, 1939. – 26. lpp. Skatīts: gramatas.lndb.lv
2 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 22.lpp.
3 Auns, M. Turaidas un Krimuldas pilsnovada 13.–18. gadsimta vēsturiskā ģeogrāfija // Vidzemes 1624./1625. gada arklu revīzija : Turaidas, Krimuldas un Siguldas pilsnovadi. Rīga : Zinātne, 2019. – 237. lpp.
4 Sudārs, A. Carnikavas, Pēterupes un Skultes baznīcas un draudzes. J. Paucītis, 1939. – 32. lpp. Skatīts: gramatas.lndb.lv
5 Auns, M. Turaidas un Krimuldas pilsnovada 13.–18. gadsimta vēsturiskā ģeogrāfija // Vidzemes 1624./1625. gada arklu revīzija : Turaidas, Krimuldas un Siguldas pilsnovadi. Rīga : Zinātne, 2019. – 237. lpp.
6 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
7 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 30op. lapa.
8 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 118.op.–120. lapa.
9 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 215.op. lapa.
10 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 566.op. lapa.
11 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
12 Skatīta vesture.dodies.lv
13 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 210., 211. lpp.
14 Turpat, 204., 205. lpp.
15 LVVA 1679.f., 194.apr., 1. lieta.
16 Sudārs, A. Carnikavas, Pēterupes un Skultes baznīcas un draudzes. J. Paucītis, 1939. – 29. lpp. Skatīts: gramatas.lndb.lv
17 Iekšzeme // Baltijas Vēstnesis. – 1897. – Nr. 67. – 22. marts. Skatīts: periodika.lv
18 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l.
19 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l., 2. lapa.
20 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 246. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
21 Skulte. Baltija // Jaunā Diena. – 1914. – Nr. 58. – 19. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
22 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
23 LVVA 1679.f., 172. apr., 1457. lieta.
24 Galīgi piešķirtas rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1926. – Nr. 189. – 12. marts. Skatīts: periodika.lv
25 LVVA 1679.f., 172. apr., 1457. lieta.
26 LVVA 1679.f., 172. apr., 1457. lieta.
27 Sludinājumi // Valdības Vēstnesis. – 1935. – Nr. 40. – 16. februāris. Skatīts: periodika.lv
28 Skatīta vesture.dodies.lv
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
