Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Jelgavkrogs atrodas zemes gabalā “Jelgavkrasti”, Liepupes pagastā (1940.g. Valmieras apriņķa Liepupes pagastā), Limbažu novadā, senā Rīgas–Pērnavas lielceļa kreisajā pusē.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Krogus ēka saglabājusies, labā tehniskā stāvoklī, tiek uzturēta, tajā darbojas restorāns un viesnīca “Pernigele”.
ZIŅAS
Jelgavkrogs, sākotnēji saukts par Pernigeles krogu, ir viens no senākajiem Vidzemes krogiem. Pirmo reizi senrakstos tas pieminēts 1467. gadā, kad bruņinieks Jirgens Ikšķils (Jorgen Uxkull) par 9000 Rīgas mārkam pārdod Heinriham Koškulam (Heinrich Kuszkuln) Pernigeles muižu (Hof – t.i. muižas centra ēkas) līdz ar muižas marku (Hofesmark – t.i. muižai piederīgās zemnieku sētas ar to zemi, ūdeņus un mežus), dzirnavām pie muižas un visu Pernigeles krogu (dem ganzen kruch zu Pernigell).[1] Kroga novietojums nav zināms, taču jādomā, ka tas jau tolaik atradās savā vēlākajā, stratēģiski izdevīgajā vietā, kur vismaz kopš vēlā dzelzs laikmeta pastāvošajam Vidzemes jūrmalas ceļam Liepupes ielejas labajā pusē pievienojās Limbažu lielceļš. Tāpat visai iespējams, ka 15. gadsimta II pusē upes otrā krastā jau pastāvēja un darbojās arī Liepupes kapella, kurai blakus no 1777. gada līdz 1783. gadam uzceļ tagadējo (1971. gadā nodegušo un 1994. gadā atjaunoto) Liepupes luterāņu baznīcu.
1638. gadā zviedru valdības veiktās Vidzemes arklu revīzijas protokolā lasām, ka Liepupes draudzes Liepupes muižā (Pernigell) ir viens krogs.[2]
Kroga nozīme palielinājās, kad tajā ap 1644. gadu ierīkoja Rīgas–Pērnavas–Rēveles (Tallinas) pasta maršruta zirgu maiņas punktu.[3]
Lielā kadastra (1681–1710) ietvaros 1683. gadā notiek Vidzemes muižu uzmērīšana un kartēšana. Liepupes draudzes Liepupes muižā mērnieku sastādītajā zemnieksētu sarakstā starp citām ceļu krustojumā Liepupes labajā krastā pastāvošajām Jelgavciema (Ghielghan Zeem) mājvietām ar numuru 6/26 ierakstīts Baznīckrogs (Kroughen, Der Kirchen Krug).[4] Kroga aptuveno novietojumu redzam tajā pat 1683. gadā pēc uzmērīšanas materiāliem sastādītajā Liepupes (Pernigel) pilsnovada kartē (2. attēls).[5] Liepupes Baznīckrogs, šķiet, iezīmēts J.A. Ulriha 1695. gadā sastādītajā Pērnavas ceļa kartē (3. attēls)[6] un, attēlojot ar kroga simbolu (māja ar karodziņu), precīzi novietots apvidū ap 1700. gadu zīmētajā Liepupes muižas plānā (4. attēls).[7]
1759. gada arklu revīzijas laikā Liepupes muižā ir viens krogs, Baznīckrogs, kas atrodas Jelgavciemā (Gillgaw-Zeem) pie Pērnavas ceļa. Gadā tajā izkroģē līdz 30 mucām muižas alus. Krodzinieks Viļums, kuram ir sieva un 4 meitas, bet saimniecībā viens zirgs un viena govs (6. attēls).[8]
1762. gada Pērnavas ceļa kartē vietas nosaukumu Jelgavkrogs (Gelgau krug) pirmo reizi redzam norādītu kartogrāfiskā avotā. Krogs tolaik vēl atrodas ceļa labajā malā (5. attēls). Netālu no kroga, virzienā uz ziemeļiem, ceļa kreisajā malā redzama pasta stacija – postīrungs.[9]
Jelgavkrogs ar kroga simbolu attēlots L.A. Mellīna 1793. gada Valmieras apriņķa kartē (7. attēls)[10], Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (8. attēls)[11] un Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topogrāfiskajā kartē (9. attēls).[12] Krogs, tā zeme un tuvējās mājas detalizēti iezīmētas Liepupes muižas 1860.–1862. gada plānā (10. attēls).[13]
Jelgavkrogu, paskaidrojošā tekstā to saucot par Liepupes Baznīckrogu, līdz ar apkārtējo apbūvi 1817. gadā zīmē J.K.Broce.[14]
Dvēseļu revīziju ziņas
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.
Senākā saglabājusies Liepupes muižas revīzija ir no 1811. gada. Baznīckroga (Kirchenkrug) iedzīvotāju sarakstā norādīts tikai viens kalps Mārtiņš (Martin), bet abu muižas krogu krodzinieki – Tomas Freyman un Carl Joh. Holm – ierakstīti muižas brīvo ļaužu un vāciešu sarakstā. Diemžēl nav atzīmēts, kurš no viņiem kroģē Baznīckrogā, kurš – Rūtenberga krogā.[15]
1816. gadā krodzinieki muižā tie paši, bet Baznīckrogā bez kalpa Mārtiņa vēl divas kalpones – Marrie un Anne.[16]
1826. gada revīzija (12. attēls) ir pirmais masveida avots, kurā Vidzemē ierakstīti zemniekiem pēc brīvlaišanas piešķirtie uzvārdi. Baznīckrogā jeb Jelgavas krogā (Kirchen Krug oder Gelgau Krug) krodzinieks atkal nav norādīts, tikai kalps Pēteris Celmiņš (Peter Zelmin) un kalpone Marija Krauze (Marri Krause) ar meitām Zapi (Sappe) un Līzi (Lihse).[17]
1834. gada revīzijas laikā (13. attēls) krodzinieks ir 38 gadus vecais Bēčs Kalniņš Jāņa dēls, kuram ar 35 gadus veco sievu Zapi (Sappe) ir 5 dēli un 1 meita. Vēl kā Baznīckrogam piederīgi norādīti Gusts Bušmanis (43 g.v.), Miķelis Jirgens (13), atraitne Līze Zalcmane? (56) ar meitu Katrīnu (15), atraitne Marija Krauze (55) ar meitu Līzi (25) un divas dienestmeitas – Anna Grosmane (20) un Kača Vītola (29) [18]
1850. un 1858. gada revīzijās Baznīckroga iedzīvotāju sarakstā krodzinieks vairs nav norādīts – krogs, acīmredzot, ir nodalīta kā no kādreizējās kroga zemes atsevišķa saimnieciska vienība, kas pēdējās dvēseļu revīzijās vairs netiek iekļauta.
Kroga bode
19. gadsimtā daudzos krogos līdztekus kroģēšanai krodzinieks tur bodi, kur pārdod dažādas krogus viesiem un apkārtnes iedzīvotājiem vajadzīgas preces – tabaku, papirosus, cigārus, drapes pret galvas sāpēm, pastalas, zābakus, siksnas, tēju, kafeju, diegus, adatas, cirvjus, naglas un ko tik vēl ne...
Tālāk par Jelgavkroga bodi no Uģa Niedres pētījuma “19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē” :
“Liepupes draudzes septiņās muižās 1866. gadā ir tikai viena bode pie Jelgavkroga, kur krodzinieks Jānis Baltiņš tirgojas ar bodes precēm un liniem. [48] Dažus gadus vēlāk risinās notikums, kas ļauj uzzināt, kādas tieši preces Baltiņš tirgoja. Darbība notiek Pernigeles muižas pagasta tiesā 1868. gada 8. oktobrī. [LVVA 1116.f., 2.apr., 2.l., 56.lp.]
Krodzinieks Jānis Baltiņš: naktī no 5. uz 6. oktobri zagļi baznīcas kroga bodei jumtā caurumu izplēsuši un ar lemešiem griestus uzlauzuši, un no bodes izzaguši papīra naudā 5 rbļ., kapara naudā 4 rbļ., pāri jaunu silto zābaku – 10 rbļ., pāri ūdens zābaku – 7 rbļ., divus pārus prastāku zābaku – 9 rbļ., 10–12 mārciņu cukurgabalu – 2 rbļ. 4 kap., 1–2 mārciņas tējas – 1 rbļ. 5 kap., vienu melnu juhtādu – 5 rbļ., līdz 10 mārciņām tabakas – 2 rbļ. 20 kap. un vēl sīkumus, kopā par 56 rbļ. 30 kapeikām. Par nozagto kafiju, svecēm un čabatām viņam pareizu skaitu un zaudējumus neesot iespējams uzdot.
Vainīgo izdibināja ātri – muižas kalps Millers. Pratināts tūdaļ arī atzinies. Viņš zādzības vakarā nopircis Dzirnavu krogā pusstopu brandvīna un gājis pie Klāvu kalēja Mārtiņa Šnores ar to aizmaksāt reņģu parādu. Millers ar kalēju kārtīgi sadzēruši. Nodoms radies naktī, prom ejot. Izvilcis lemesi no Klāvu saimnieka arkla, kas ārpusē stāvējis, un itin viegli iekļuvis bodes telpā. Preces pārdevis, bet svēti nosolījies naudu veikalniekam divu nedēļu laikā atmaksāt, un līdz ar to lietu izbeidza.”[19]
***
Jelgavkrogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek paliekoši slēgti ap 66% krogu. Ap 1901. gadu muižniecības sastādītajā Valmieras apriņķa slēgto krogu sarakstā (14. attēls) lasām, ka Liepupes draudzes Liepupes (Pernigel) muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgts muižas vienīgais – Jelgavas – krogs. Krogam pēc uzrādītajām ziņām samērā labi ienākumi un kroga gada nomas maksa 1897.–1899. gadā bijusi 1000 rubļi, kas ir lielākā visā draudzē.[20]
Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas lauku krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Ne visi muižu īpašnieki arī šādu atļauju mēģina saņemt, jo bez stipro dzērienu ienākumiem daudzu krogu noma vairs nav izdevīga. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū, šķiet, arī Jelgavkrogs.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Latvijā arvien plašāk izvēršas pretalkohola kustība, kuras dalībnieki un atbalstītāji, parasti anonīmi, publicējas atturības idejas atbalstošā presē, sulīgi aprakstot kāda pagasta vai miesta krogu nelabvēlīgo ietekmi uz vietējo sabiedrību. Arī kāds liepupietis, kas parakstījies kā T., 1904. gadā nosūtījis vēstuli “Rīgas Avīzei”:
“Mūsu pagasts visvairāk caur to ievērojams, ka viņā atrodas divi no Liepupes draudzes ievērojamākajiem centriem. Šie centri ir monopols un Jelgavas krogs. Abas biedrenes sajutušas, ka viņu dzīslās plūst rada asinis, sniegušās tad laipni viena otrai roku un apmetušās netālu no baznīcas, viena vienpus, otra otrpus lielceļa. Šie Pernigeles pagasta, kā arī visas Liepupes draudzes centri ir īsti neizsmeļami dzīvības avoti. Vienād tur redz smeļam un dzeram, arvienu redz sarkankaklīšus un vātis projām vedam, bet paši avoti paliek un paliek neizsmeļami. Katram ir pilnīga tiesība pienākt smelt un pilniem malkiem baudīt veselīgo alkoholu (uz to no krogus papus dažs labs top uzlūgts, ja tas, krogā ienācis, kaunas pats lūgt), ja tikai tam ir daži niecīgi sudraba gabaliņi. Svinīgos brīžos, augstos svētkos gan arī zelta gabaliņi nav peļami. Tukšos laikos pietiek arī ar vara gabaliem. Laipnība top pat tik liela parādīta, ka vienā centrā pietiek ar 8, otrā ar 6 kap. Un no krogus papas un monopolista mīlestības šie izslāpušie top tā apburti un aplaimoti, ka daži ar lielām pūlēm notiek līdz tuvējai Skrod.[eru] mājas klēts priekšai. Še uz glīta mauriņa tie stenēdami pamazām atsvabinājas no lielās laipnības. Daži netiek ir tik tālu un liekas kungstēdami pie krogus un monopola pakšķiem uz ausi. Ja agri pirmdienas rītos gadās iet gar Jelgavas krogu un monopolu, tad bieži kartupeļu vagās var redzēt dīvainus, noslēpumainus, miglā tītus nakts tēlus. Rokas un kājas gan viņiem drusku kustas, bet stāvs un galva kā svina pielieta. Arī šie noslēpumainie nakts tēli pa pilnam baudījuši abu “pīlāru” laipnību.”[21]
Ar jaunuzbūvēto tvaikoni “Neubad” 1907. gada augustā atklātā jūras satiksme starp Rīgu un Ainažiem ievērojami atdzīvina arī Liepupi, kuras jūrmalā ir viena no piestātnēm. Ieguvējs no tā, saprotams, arī Jelgavkroga krodzinieks un muižas īpašnieks. Anonīms “Vērotājs” laikrakstā “Latvija” ziņo:
“Kopš preču un pasažieru tvaikonis “Neubad” atklāja satiksmi starp šejieni un Rīgu, mūsu klusā jūrmalā sākās jo dzīva kustība, sevišķi tagad rudenī, kur tūkstošiem pudu lauksaimniecības ražojumu tiek savesti tirgotāja Ozoliņa spīķerī jūrmalā, no kurienes tos lādē tvaikonī un laivās un pēc tam sūta uz Rīgu.
Lai uzlādēšanu atvieglinātu, tad nesen atpakaļ jūrā tika uzbūvēts steķis (tilts), ar kura uzbūvi ievērojami tika atvieglināta arī pasažieriem iespēja tikt uz tvaikoņa. Līdz šim pasažierus uz tvaikoni cēla ar īpašām laivām, kas vēja laikā bija ļoti apgrūtinoši un pat neiespējami.
Līdz ar kustību jūrmalā jo dzīvāka kustība notiek “Jelgavas” krogā, kur simtiem arājiņu, kas dienā izdevuši miežus un linsēklas, vakarā pie putojošas glāzes dzied slavas dziesmas miezītim rogainītim, kurš šinī gadā bij izaudzis ļoti apmierinoši. Kamēr iebraucēji zemnieki pa krogu dzer, tikmēr garnadži strādā atkal savu darbu. Dažam labam jābrauc prom uz mājām bez maisiem, deķiem, sedulkām, pātagām un auzu zebenicām. Ir bijuši gadījumi, kur nozagti pat zirgi. Žūpība vispārīgi Pernigeles apkārtnē stipri attīstījusies, ko pierāda jau tas, ka še visai neliels apgabals spēj uzturēt 2 krogus (viens no tiem ir II. šķiras traktieris), par kuriem tiek maksāts mazākais 2500 rbļ. rentes gadā.”[22]
1909. gadā izdotajā Rihtera “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Liepupes muižā darbojas Jelgavkrogs (Jelgau-krug) ar zemniekpreču tirgotavu, kur krodzinieks Jānis Ozoliņš.[23]
Ap 1910. gadu jauno kroga ēku izposta ugunsgrēks, bet muiža ienesīgo krogu ātri atjauno. Limbažu avīze "Auseklis" 1912. gada 30. novembrī ziņo: "No Liepupes. Kroga iesvētīšana. Nodegušā Jelgavas kroga vietā tagad uzbūvēts jauns, kura otrajā stāvā ierīkota zāle priekš izrīkojumiem. 25. novembrī Liepupes mūzikas un dziedāšanas biedrība skolotāja Cimdiņa vadībā šajā krogā sarīkoja masku balli, piedevām uzvedot arī viencēliena ludziņu "Vienam jāprecas".[24]
Par to, ko Jelgavkrogā varēja dabūt piekost pie bairīša un brandvīna un kādas pretenzijas krodziniekam varēja izvirzīt pār mēru dzēruši un ēduši viesi, atkal no iepriekš minētā U. Niedres pētījuma:
"1913. gada janvārī trīs vīri sūdzēja kroga papu Ozoliņu Jāni pagasta tiesā – “esot saindējušies ar uzkožamiem”. Izrādījās citādi: “Šīs trīs personas jau bija švunkā, kad, no cita kroga braukdami, iegriezās Jelgavā un te nodzēra 3 dučus alus un brūķēja vēl citus dzērienus, noēda 66 vārītas desas un 2 mārciņas apžāvētas, labu tiesu kliņģeru un sinepju, beigās vēl ēda nēģus.”" [25]
Kroģēšana Jelgavkrogā turpinās līdz 1914. gadam. Laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” 19. jūnija numurā, kurā vēstīts par Duntes pagasta pašvaldības lūgumu guberņas administrācijai slēgt visus pagasta krogus, pieminēts arī Jelgavkrogs:
“Atliek tik vēlēties, lai augšējam lēmumam būtu lemts ieraudzīt saules gaismu. Ja tas tā būtu, tad Liepupes draudze varētu skaitīties par iztīrītu no žūpnīcām, jo jādomā, ka kaimiņu Pernigeles pagasts nepaliks duntiešiem pakaļ, bet arī rūpēsies par visā draudzes centrā atrodošā “Jelgavas” kroga slēgšanu.”[26]
Vai Liepupes pagasta vietnieki sekoja duntēniešu piemēram, man nav zināms, taču viņu vietā izlēma citi, augstāki spēki – 1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu, Vidzemes guberņas ierastais ikdienas ritējums pārtrūka un Jelgavkrogs tika slēgts ne vēlāk par 1914. gada 31. decembri, kad, karam turpinoties, tika atceltas visas, vēl spēkā esošās alkoholisko dzērienu tirgošanas atļaujas.[27]
Pasaules karš Latviju smagi izpostīja, taču deva arī iespēju latviešiem nodibināt savu valsti. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais Satversmes sapulces apstiprinātās valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1922. gada 17. aprīļa numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 28. februāra sēdes lēmums (prot.nr. 392, p. 4) piešķirt par dzimtu no 1922. g. 19. janvāra Valmieras apriņķa Liepupes pagastā Liepupes pagasta sabiedrībai Jelgavas krogu. Izpirkšanas maksa noteikta 50,000 Latvijas rubļu apmērā. Noraidīti: Vītols Kārlis, Rulle Kārlis, Liepupes patērētāju biedrība. Piezīme: jautājumu par zemes platību atstāt atklātu.[28]
Valmieras apriņķa valdes priekšsēdētājs Augusts Melnalksnis 1926. gadā publicē pārskatu par savu inspekcijas braucienu Limbažu un Salacas jūrmalas pagastos. Cita starpā tajā lasām:
“Vairākiem pagastiem no fonda piešķirti dažādi objekti. (..) Liepupē – Jelgavas krogs saimnieciskai izmantošanai (..) Vainižu dzirnavas, Duntes kroga – bodes ēka, Liepupes Jelgavas krogs līdz šim saimnieciski izmantoti un devuši peļņu. Beidzamais objekts dod nomas Ls 1240 gadā un nomnieks – patērētāju biedrība – 3 gadu laikā izdara plašus remontus par apm. Ls 3000,–. Liepupes pagastam, kad tas tuvākā nākotnē pārbūvēs skolu, ar Jelgavas kroga nomu līdz Ls 2500,– gadā, būs nodrošināta aizņēmumu % samaksa.”[29]
Centrālās Izglītības savienības instruktors K. Slaucītājs, 1929. gadā, rakstot par sabiedrisko dzīvi Vidzemes jūrmalā, aplūko arī Liepupes pagastu:
“Vietējo biedrību izrīkojumu vajadzibām kalpo Jelgavas krogs. Bijuša kroga telpas šim nolūkam pārbūvētas 1911. gadā. Tās pieder tagad pagastam, kurš tās iznomājis Liepupes patērētāju biedrībai. Paredzēta telpu tāļāka izbūve.”[30]
1931. gada 19. septembrī, apceļojot Latvijas ziemeļu novadus, Liepupi apmeklē Kārlis Ulmanis (17. attēls), kurš tobrīd trešo reizi vada Latvijas Republikas ministru kabinetu, vienlaikus pildot ārlietu ministra pienākumus.[31]
Priekšstatu par to, kā patērētāju biedrība “Vienība” saimniekoja Jelgavkrogā, varam gūt izdevumā “Kopdarbība” 1932. gadā publicētā pārskatā:
“Liepupē pie Salacgrīvas–Limbažu ceļa krustojuma, bijušā Jelgavas krogā, atrodas patērētāju biedrība “Vienība”.
Kroga ēku kooperatīvs nomā no pagasta valdes. Pusi no kroga kooperātīvs tālāk iznomā tējnīcai. Kooperātīvam ir divi veikali: Jelgavas krogā patēriņa preču veikals, bet drusku tālāk vīntirgotava. Kooperatīvam ir diezgan plašs mašīnu koplietošanas punkts. Mašīnu vērtība pārsniedz Ls 3000,–. Bez tam kooperatīvam, kopā ar kuģniecības sabiedrību “Kaija” un piensaimnieku sabiedrību pieder dakstiņu prese, kuru lieto apkārtējie lauksaimnieki un nosedz savas ēkas glītiem un izturīgiem uguns drošiem jumtiem.
Kooperatīva tirdznieciskā darbība bijusi sekmīga. No tīriem atlikumiem uzkrāti ievērojami kapitāli. Pašu kapitāli un pajas uz š. g. 1. jūliju sastādīja 55,7% no bilances. Kooperatīva apgrozījumi pēdējos gados krītas. Pag. g. pārdots preču un reibinošu dzērienu par apm. Ls 80.000, –. Š. g. pirmā pusgadā apgrozījums krities par 20% . Sakarā ar straujo apgrozījumu krišanos preču krājumi palikuši par lieliem samērā ar apgrozījumu. Preču pārdošana uz parāda tagad pārtraukta. Zināmas grūtības rada veco parādu piedzīšana.
Preces kooperatīvs iepērk galvenām kārtām no C. s. “Konzums” un piegādā pa jūru.”[32]
1933. gadā Jelgavkroga apkaimei piešķir bieži apdzīvotas vietas statusu.[33]
1935. gadā izdotajā uzziņu krājumā “Pagastu apraksti” Liepupes pagasta sadaļā “Tirdzniecība, rūpniecība un finanses” norādīts, ka Jelgavkrastos (t.i. Jelgavkroga ēkā) darbojas Liepupes patērētāju biedrības Dažādu preču tirgotava un II šķiras traktieris, kura īpašniece Čižiks Barbara.[34]
Avīze “Rīts” 1935. gada 19. marta numurā ziņo:
“Liepupes pagastā Jelgavkroga īpašnieks B. Čižiks (raksta autors kļūdījies – jābūt “īpašniece”, sk. augstāk – V.G.) M. Andersonam pārdevis degvīnu uz parāda. A. par degvīnu ieķīlājis visu mājas iedzīvi. Čižiks nodots Rīgas apgabaltiesai par alkoholisko dzērienu pārdošanu uz parāda. Tiesa Čižiku sodīja ar 200 ls vai pusotra mēneša arestā.”[35]
1940. gadā Jelgavkrogā jau I šķiras traktieris. Krodzinieks Kārlis Krūzkops.[36]
Laikraksta “Tālavietis” 1943. gada 7. janvāra numurā iespiests raksts kurā aplūkota Liepupes pagasta ģeogrāfija un saimiecības ceļā no Lādes muižas uz jūrmalu. Aiz muižas, “tālāk braucot, mēs nonākam apdzīvotā vietā - Jelgavkrastos. Te ievērojamākā vieta ir vecais Jelgavkrogs. Tas nu tagad ir galīgi sauss, bet pirms gadiem tur bija pirmās šķiras traktieris. Tad tur bija nerimstošs troksnis gan dienu, gan nakti.”[37]
Arī pēc II pasaules kara, krievpadomju okupācijas gados, Jelgavkrogs tiek izmantots sabiedriskai ēdināšanai – blakus veikalam tajā darbojas bufete un vēlāk arī ēdnīca, kas 1972. gadā tiek pārveidota par restorānu un iegūst “Velna kalpu” filmu laikmetam raksturīgu nosaukumu “Traktieris Pernigele”.
Ne visus vietējos iedzīvotājus jaunais iestādījums priecē. Pensionāre P.Feldmane pēc “Pernigeles” atvēršanas raksta vēstuli Limbažu rajona laikrakstam “Progress”:
“Ēdnīca un bufete agrāk darbojās no pulksten 11 rītā līdz 18 vakarā, kas bija ļoti izdevīgi mūsu strādniekiem. Tagad šis “Pernigels” atvērts no 15–23, kad pusdienu laiks sen beidzies, bet lauku cilvēkam pusdienas tomēr svarīgākas nekā vēla sēdēšana restorānā. Ja arī tādus atver, jāraugās, lai tas nenotiktu uz ēdnīcas rēķina…”[38]
Drīz vien “Progress” publicē rajona patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja G. Ielīša atbildi:
“Restorāna “Pernigele” darba laiks pēcpusdienā no pulksten 15-22 saskaņots ar padomju saimniecības “Liepupe” administrāciju. Liepupes ciemā pavisam darbojas četras ēdnīcas, plānots atvērt arī piekto, tāpēc bija nepieciešamība vienu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu pārkārtot ar vēlāku darba laiku vakaros”.[39]
Plašāku “Pernigeles” iekārtojuma un piedāvājuma aprakstu varam lasīt laikraksta “Padomju Jaunatne” 1974. gada 9. maija numurā:
“(..) Jā, bet kas tad īsti ir Perniģele? “Perniģele” ir neliela ēdnīciņa, jeb, kā vēsta metālā kaltais gailis virs masīvo dēļu durvīm, – traktieris. Vēl nesen te izskatījās gluži tāpat kā ikvienā ēdnīcā – alumīnija cauruļu galdi un krēsli, šniceles, bifšteki un kotletes, kuras savstarpēji nesajaukt prot tikai šefpavārs, apputējušas cepumu paciņas un konfekšu burkas aiz bufetes stikla. Bet tad kādā jaukā dienā ēdnīcai aizkrāsoja logus, ar pirkstu tajos ačgārni ievilka “Remonts”, un, kad logus nomazgāja, pa tiem varēja redzēt pavisam ko citu.
Tagad mūs grūti ar kaut ko pārsteigt. Esam pieraduši pie modernām līnijām, pieraduši arī pie stilizēta senatnīguma, kas sagaida un apņem vai katrā pēdējo gadu laikā tapušā sabiedriskā celtnē. Redzēta “Sēnīte” un “Mežābele”, “Sencis” un “Latgale”. Taču “Perniģeles” autors Ernests Mellups acīmredzot nav gatavojies kādu pārsteigt, bet gan maksimāli piemērot telpas iekārtojumu būves vispārējam stilam. Ēdnīca taču ierīkota īstā pagājušā gadsimta arhitektūras piemineklī – garā sarkanķieģeļu kroga ēkā. Tāpēc arī smagās durvis, dēļiem izšūtas sienas, garie galdi un soli, metāla kalumi. Kaut gan ikviena lieta un vieta priecē aci, nekur nejūtam pašmērķību. Viss piemērots vienam – lai ienācējs šeit justos ērti un omulīgi. Lai viņam gribētos palikt te brītiņu, piestāt pie letes un papētīt ēdienu karti.
Karte nav gara kā pavārgrāmatas satura rādītājs. Taču, kad ar savu māla šķīvi vai bļodu nosēdies pie galda, atkal liekas, ka esi nevis ēdnīcā, bet gan ciemos pie prasmīgas saimnieces. “Perniģelē” jūs pirmo reizi uzzināsiet, ka pelēkie zirņi nebūt nav ēdami cieti un speķis nekalpo tikai rotāšanai, kā tas mēdz būt Rīgā un arī citās vietās. Zirņi ir tāds kā firmas ēdiens, un pavāre Anna Adomaite tos prot izsutināt mīkstus un sulīgus. Vai arī šnicele omletē (tās cena ir turpat divas reizes zemāka nekā galvaspilsētas māsai), kuru apkrauj tik kārdinoši izceptiem kartupeļiem, ka sirds priekā notrīs. Nosalis šoferis dzer vienmēr karsto tēju, bet tie, kam nav jāsēžas pie stūres, var palūgt, lai ēdnīcas vadītāja Gunita Pranka no muciņas uz steķiem ielaiž krūzē īstu lauku alu. Ja jau ēdienu kartē zirņi, tad nekad nedrīkst pietrūkt arī šīs mantas.
Liepupieši jau paguvuši pierast pie “Perniģeles” un to novērtēt. Jārīko kāzas vai pilngadības svētki? Kur? Protams, ka “Perniģelē”. Priecājies, cik tīk, un no rīta līgavai trauki jāmazgā nebūs.
Bet uz lauka un jūras darbs dzen darbu, un bieži vien ēdnīca izrādās itin tukša. Taču saimnieces labprāt uzņemtu pilnu māju viesu ik dienas. Tādēļ nepabrauksim garām dakšiņai un karotei, kas mūs aicina Rīgas–Tallinas šosejas 70. kilometrā. Tikai pārsimts soļu pa labi un būsim “Perniģelē”.”[40]
Drīz pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas traktieris “Pernigele” tiek privatizēts un turpina darboties gan kā restorāns, gan kā viesu māja. 2004. gadā tur notiek Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības 50. kongress.[41]
2010.-to gadu sākumā traktiera “Pernigele” darbība apsīkst un ap 2013. gadu tas pārtrauc darboties. Vairākus gadus ēka stāv slēgta un meklē pircēju.
2022. gadā vecā Jelgavkroga durvis atkal tiek atvērtas. Tagad šeit ir restorāns un viesnīca “Grill House & Hotel PERNIGELE”.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Jelgavkrogs jeb Liepupes Baznīckrogs iekļaujas gan lielceļa krogu, gan baznīckrogu grupā. Jau 17. gadsimtā pastāvošais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija būvēts no koka.
Priekšstatu par 19. gadsimta sākumā pastāvošās Jelgavkroga ēkas izskatu un būvkonstrukciju gūstam no J.K. Broces 1817. gada zīmējuma (11. attēls). Krogs ir lielceļa malā novietota vienstāva garenbūve ar stadulu Liepupes pusē. Stāvs celts no apaļiem vai aptēstiem baļķiem, bet zelminis izbūvēts pildrežģī – tā vidū, šķiet, logs. Divslīpju jumtam pusnošļaupti gali, klājums, izskatās – dakstiņu. Stadulai redzami gala sienas vārti, bet otri tādi pat noteikti ir galvenās fasādes ceļa pusē. Stadulas sienas atbalstītas baļķiem. Ēkas vidū skurstenis, zem kura vajadzētu būt apvalkdūmeņa telpai. Garenfasādes pagalma pusē neliela, jumtā ielaista izbūve, kuras pielietojums īsti nav skaidrs.
Ēkas inventarizētas 1830. gada 3. septembrī. Aprakstu varam salīdzināt ar J. K. Broces zīmējumā redzamo: “Krogs celts uz akmens pamatiem no aptēstiem baļķiem, segts ar dakstiņu jumtu, nepieciešams remonts, klēts – no apaļiem baļķiem, salmu jumts, lietojamā stāvoklī, lopu kūts – no apaļiem baļķiem, salmu jumts, lietojamā stāvoklī, rija – koka, salmu jumts, veca. Seko vēl divu ēku apraksts, bet, vai tās ietilpst kroga kompleksā, grūti pateikt, un proti: “die ehemalige Postierung, gegenwertiges Quartierhaus” – bijušā pasta ēka, tagad kazarmas. Tās celtas no tēstiem baļķiem, salmu jumts, lietojamā stāvoklī. Pēdējais minēts stallis un ratnīca – zem kopēja jumta, apaļbaļķu, pussagruvis.”[LVVA 218.f., 897.l., 60.lp.] [42]
1896. gadā kroga ēku uzceļ no jauna, to būvējot no ķieģeļiem un laukakmeņiem.
1910. gadā krogā izceļas ugunsgrēks, pēc kā to atkal atjauno, izbūvējot arī otro stāvu ar plašu izrīkojumu zāli.
20. gadsimta sākumā iegūto veidolu ēka saglabājusi līdz mūsu dienām, piedzīvojot vienīgi iekštelpu pārbūvi, tās piemērojot ēdnīcas un veikala, tad restorāna un viesnīcas vajadzībām.
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Bruiningk, Hermann Von und Busch, Nicolaus. Livländische Güterurkunden (aus den Jahren 1207 bis 1500). Bd. I, Riga: Riga: Jonck&Poliewsky, 1908. – 391.–392.lpp. Skatīts: dspace.ut.ee
2 Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. – 309.lpp.
3 Pētersone, P. Rīgas–Pērnavas–Tallinas ceļš un kultūrvēsturiskās norises Vidzemes piekrastē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 267. lpp.
4 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 16. lpp.
5 LVVA 7404.f., 3.apr., 19.lieta.
6 LVVA 7404.f., 1.apr., 2196. lieta., 7(105). lapa.
7 LVVA 7404.f., 1. apr., 1875. lieta.
8 LVVA 7348.f., 1. apr., 74. lieta.
9 LVVA 7404.f., 3.apr., 350.lieta, 18. lapa.
10 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
11 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
12 Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
13 LVVA 1679.f., 194.apr., 279.lieta.
14 Johans Kristofs Broce Zīmējumi un apraksti. 3. sēj.: Latvijas mazās pilsētas un lauki. Rīga: Zinātne, 2002. – 345. lpp.
15 LVVA 199.f., 1.apr., 342. lieta, 1.op., 12.lapa.
16 LVVA 199.f., 1.apr., 342. lieta, 15., 40.op.lapa.
17 LVVA 199.f., 1.apr., 342.l., 72.op.–73. lapa.
18 LVVA 199.f., 1.apr., 342.l., 72.op.–73. lapa.
19 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 191., 193. lpp.
20 LVVA 214. f., 5. apr., 789.l., 13. lapa.
21 T. No Pernigeles. Iekšzeme // Rīgas Avīze. – 1904. – Nr. 166. – 26. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
22 Vērotājs. No Pernigeles jūrmalas. Iekšzeme // Latvija. – 1907. – Nr. 250. – 27. oktobris. Skatīts: periodika.lv
23 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 358. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
24 U.Niedres materiāli.
25 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 189. lpp.
26 - rs. Krogu slēgšana. Iekšzeme // Dzimtenes Vēstnesis. – 1914. – Nr. 138. – 19. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
27 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
28 Oficiālā daļa. C) Rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 33. – 17. aprīlis. – 48. lpp. Skatīts: periodika.lv
29 Melnalksnis, A. 9 dienas Limbažu un Salacas jūrmalas 12 pagastos // Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis. – 1926. – Nr. 28. – 16. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
30 Slaucītājs, K. Sabiedriskā dzīve Vidzemes jūrmalas apgabalā // Ārpusskolas Izglītība. – 1929. – Nr. 12. – 1. decembris. Skatīts: periodika.lv
31 Latvijas Kareivis. – 1931. – Nr. 210. – 19. septembris. Skatīts: periodika.lv
32 Vs. Preču pārdošana uz parāda apgŗūtina kooperāt. darbību // Kopdarbība. – 1932. – Nr. 17. – 10. septembris. Skatīts: periodika.lv
33 Vēl dažas bieži apdzīvotas vietas // Latvijas Kareivis. – 1933. – Nr. 9. – 12. janvāris. Skatīts: periodika.lv
34 Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 144.lpp.
35 Iedzīve par degvīnu // Rīts. – 1935. – Nr. 78. – 19. marts. Skatīts: periodika.lv
36 Uģa Niedres materiāli.
37 Jūrmalnieku dzīve Liepupes krastos // Tālavietis – 1943. – Nr. 3. – 7. janvāris. Skatīts: periodika.lv
38 Par “sīkumiem”, kas ikdienā traucē. Lasītaju vēstuļu apskats // Progress. – 1972. – Nr. 76. – 27. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
39 Pēc “Progresā” publicētā // Progress. – 1972. – Nr. 84. – 15. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
40 Zīle, G. “...bet silta tēja” // Padomju Jaunatne. – 1974. – Nr. 90. – 9. maijs. Skatīts: periodika.lv
41 Ebdene, A. ELJA tiekas atkal // Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija”. – 2005. – Nr. 34. – 27. augusts. Skatīts: periodika.lv
42 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 188.–189. lpp.
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.