Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Duntes muižas kroga vieta atrodas zemes gabalā “Monopoli”, Liepupes pagastā (1940.g. Valmieras apriņķa Duntes pagastā), Limbažu novadā, senā Rīgas – Pērnavas lielceļa kreisajā pusē.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Krogus ēka zudusi, dabā redzama pamatu vieta.
ZIŅAS
1638. gadā zviedru administrācijas veiktās Vidzemes arklu revīzijas protokolā lasām, ka Liepupes draudzes Duntes muižā (Ruthern) ir viens krogs ar krodzinieku Mārtiņu (Martin), kam ⅛ arkla zemes. Nekādas nodevas viņš nedod, tikai kroģē.[1] Nav droši zināms, kur minētais krogs tolaik atradies, taču, ņemot vērā, ka zemnieksētu sarakstā tas seko Kaņģim (Kangi), kas 1695. gada ceļa kartē (3. attēls) iezīmēts netālu no kroga[2], jādomā, ka Duntes muižas krogs jau gadsimta sākumā bijis novietots savā vēlākajā vietā.
Duntes muižas krogs ir iezīmēts arī Lielā kadastra ietvaros 1683. gadā izgatavotajā Liepupes pilsnovada kartē (3. attēls).[3] Šeit tas, attēlots ar kroga simbolu, atrodas starp divām Grabu mājām. Viena no tām (kas kartē iezīmēta ar Nr. 14) pastāv vēl mūsdienās.
1750. gada arklu revīzijas laikā Duntes muižā tāpat kā iepriekš darbojas viens krogs, kur gadā izkroģē no 20 līdz 25 mucām alus (4. attēls).[4]
Ap šo laiku, ļoti iespējams, krogā kādu reizi varēja iegriezties arī slavenais melu stāstu stāstnieks Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens jeb īsāk - barons Minhauzens, kurš 1744. gadā Liepupes baznīcā salaulājās ar Duntes muižas mantinieci Jakobīni fon Duntenu.
Duntes muižas krogu redzam iezīmētu 1762. gada Pērnavas ceļa kartē (5. attēls)[5], tas ar kroga simbolu attēlots L.A. Mellīna 1793. gada Valmieras apriņķa kartē (6. attēls)[6], Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (7. attēls)[7] un Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topogrāfiskajā kartē (8. attēls).[8] Krogs, tā zeme un apkārtējo zemniekmāju robežas detalizēti iezīmētas Duntes muižas 1866. gada plānā (9. attēls).[9]
Dvēseļu revīziju ziņas
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā. Senākā saglabājusies Duntes muižas revīzija ir no 1816. gada. Diemžēl tābrīža krodzinieka vārds Duntes kroga iedzīvotāju sarakstā nav minēts.
1826. gada revīzija (10. attēls) ir pirmais masveida avots, kurā Vidzemē ierakstīti zemniekiem pēc brīvlaišanas piešķirtie uzvārdi. Duntes krogā (Ruthernhofe krug) krodzinieks ir 50 gadus vecais Jānis Ramers Miķeļa dēls (9. attēls).[10]
1834. gada revīzijas laikā krodzinieks ir 82 gadus vecais Mačs Ēriksons Miķeļa dēls, kas iepriekš dzīvojis krogam kaimiņos esošajās mājās Nr. 14 (Svelmes).[11]
Nedz 1850. nedz 1851. gada revīzijas Duntes muižas kroga mājvietas iedzīvotāju sarakstā krodzinieks vairs nav norādīts. Uzskaitīti, acīmredzot, tiek tikai uz kroga zemes dzīvojošie un to apsaimniekojošie zemnieki, kas mitinās krogam blakus esošā dzīvojamā mājā. No 1850. gada revīzijas protokola vienīgi uzzinām, ka Mačs Ēriksons miris 1835. gadā.[12]
Valmieras bruģa tiesas ap 1866.g. sastādītā apriņķa krogu un šeņķu (alkoholisko dzērienu pārdotuvju) sarakstā Duntes krogs (Duntes krug) ir viena no četrām Duntes muižas reibinošo dzērienu tirdzniecības vietām (12. attēls). Iznomāts krodziniekam Jānim Andersonam (Jahn Andersohn).[13]
Pēc Tāļa Millera un Saulveža Cimmermaņa apkopotajām ziņām laikā apmēram no 1879. gada līdz 1895. gadam Duntes krogu rentē Jānis Štokmanis, vēlākā Jēkabpils muzeja dibinātāja Arnolda Bruno Štokmaņa tēvs.[14] Tomēr, kā tālāk redzēsim, J. Štokmanis ir Duntes kroga krodzinieks vismaz līdz 1909. gadam.
Derību azarts
Vēsturnieka un etnogrāfa Uģa Niedres pētījumā “19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē” vairākkārt pieminēts arī Duntes krogs. U. Niedre raksta:
“Pēc pagasta tiesu protokoliem var spriest, ka vīri bijuši diezgan azartiski uz derību slēgšanu. Derības spēku ieguva liecinieku klātbūtnē, un krogos tādu netrūka. Jo – iespēja dabūt dzērienu uz vinnētāju rēķina!
1866. gada 9. februārī Duntes pagasta tiesā Pidu māju puisis Mārtiņš Vītols sūdzēja Svelmes mājas piedzīvotāju Mārtiņu Ozolu. [82] Notikums risējis deramdienas izskaņā. Būdami Duntes krogā, sākuši par naudu runāt. Vītols teicis: tu nabags, tev nemaz naudas nav; bet Ozols: man 25 rubļi sudraba ķešā. Sākuši strīdēties – viens teicis, ka ir, otrs, ka nav. “Līdz beidzot caur lieciniekiem saderējuši uz 10 stopiem alus.” Saderēja. Ozolam 25 rubļu klāt tomēr nebija. Liecinieki Krogkaņģu saimnieks Jānis Krauze un Grabu saimnieks Jānis Bahmanis derību apliecināja, “ka riktīga bijusi. Tiesa nosprieda: Ozolam 10 stopu alus jāizmaksā vinnētājam ar 40 kap. sudraba, bet par darba laika kavēšanu Vītolam vēl 50 kap. jāpiemaksā.”[15]
Krogus bode
19. gadsimtā daudzos krogos līdztekus kroģēšanai krodzinieks tur bodi, kur pārdod dažādas krogus viesiem un lauku iedzīvotājiem ikdienā gribētas un vajadzīgas preces – tabaku, papirosus, cigārus, drapes pret galvas sāpēm, cērmju zāles, pastalas, zābakus, siksnas, tēju, kafeju, diegus, adatas, cirvjus, naglas un ko tik vēl ne... Tālāk atkal no U. Niedres lūkojuma Vidzemes piekrastes draudžu krogu vēsturē:
“Sīkpreču tirdzniecība, nomaksājot apriņķa valdē nelielu nodokli, krodziniekiem bija atļauta. Par Duntes kroga bodes preču sortimentu uzzinām no 1875. gada 6. maijā tapuša Duntes pagasta tiesas protokola. [LVVA 4914.f., 2.apr., 3.l., 94., 95. lp.]
1875. gada pavasarī Duntes muižas rentes kungs Reinholds Vālfeils uzsaka Duntes muižas krodziniekam Ādamam Noriņam rentes kontraktu. Konflikta cēloņi nav zināmi, bet Noriņš vietu labprātīgi nepamet. Pagasta tiesai saka – rente uzteikta pirmajam gadam par vēlu, otrajam par agru. Kas tieši kontraktā rakstīts, neizzina arī pagasta tiesa. Jo – vienreiz krodziniekam kontrakts nav līdz, citreiz aizmirsis mājā, vēl kādu reizi – esot pazaudējis. Bet muižas kungs savu nerāda. Tiesa piespriež Noriņam vietu atstāt, taču viņš neliekas zinis. 1875. gada 6. maijā liecinieku klātbūtē atver Ādama Noriņa pārziņā esošās ēkas – un notiek “mantas uzzīmēšana” jeb aprakstīšana. Mantu trijās vietās ļoti daudz – kroga bēniņos, dzīvojamā kambarī un bodē. Saimiecības lietas un rīki, iedzīves priekšmeti, pārtikas vielas, mēbeles un bodes preces. Pēdējo ir plašs klāsts – vairākas iesāktas un neiesāktas siļķu mucas, kubuliņš ar 16 desām, kubuliņš ar taukiem, muciņa ar ratu smēri, toveris ar gaļu, toveris ar zivīm, muciņa ar degutu, miltu maiss. Tālāk citēsim, norādot, ka mantas, šķiet, aprakstītas, kā viņas stāv plauktos un uz grīdas, sākot ar kādas telpas daļu un virzoties apkārt: “7 dzelzs šķipeles, 5 pāri čabatu, 1 maša ar tabaku, 1 maiss ar cigoriņiem, 1 pakiņa zābaku špilku, 23 pāri zoļu, 21 pāris pastalu, 1 kastiņa ar piķa pervi, 1 kaste ar 77 1/2 ziepju gabalu, 1 kule 7 M līmes, 6 vēderu siksnas, 5 sedulku siksnas, 13 sikšņu auklu, 1 melna āda, 1 pakiņa klepus tējas, 1 pakiņa arnisa tējas, 1 pakiņa kumeliņu tējas, 1 pakiņa lozberlapu, 1 baļļiņa salpetra, 1 pakiņa piparu, 1 pakiņa cērmju zāļu, 1 pakiņa stērķeles, 1 kastīte ar 11 gabaliem cukura un 10 gabaliem pencukura, 44 pakiņas cigāru, 17 M palmu sveču, 70 gabalu tauku sveču, 35 pakiņas tabakas un 100 pakiņas papirosu, 3 kastiņas kniepadatu, 4 kastiņas, kur ķemmes bija iekšā, 5 papīra kastiņas pīpes kātu, 15 papīra kastiņu Prāgas smāķu, 12 koka kaļķu, 6 pakiņas pīpes galvu, 19 cepuru širmju, 2 kastiņas grifeļu, 1 kastiņa ar laku, 1 kastiņa spalvas kātu un bleištiku, un cigāru špiču, 1 pakiņa diegu, 1 pakiņa gredzenu, 1 pakiņa sarkanas bantes, 1 pakiņa sarkanas šņores, 1 pakiņa brošu, 12 pakiņu zābakos liekamu riņķu, 1 pakiņa cinnu pogu, 6 dozes pistungu, 14 naudas maku, 5 priekškaramās atslēgas, 2 pakiņas konvertu, 3 pakiņas nažu, 2 pakiņas sprādžu, 2 pakiņas spēļu stīgu, 3 bleķa kastiņas patronu, 2 firendeļi tējas, 1 pudelīte dzīvsudraba, 25 vikses glāzes, 19 pervu podiņu, 6 tintes glāzes, 3 mazi pudeļi ar zālēm, 13 mateļļas pudelīšu, 11 bleķa lampu, mazas, 1 pakiņa burkānu sēklu, 1 bole biešu, 4 kāposti, 2 bāņi rakstāmpapīra, 1 duncis, 7 pakiņas mazu naglu, 1 kule ar strētēm, 1 kule zilumzāļu, 1 kule sarkanzāļu, 1 pakiņa dzeltenas perves, 2 pakiņas sprančkrīta, 1 pakiņa alauna, 1 pakiņa kapi pupu, 1 māla podiņš, 1 knīpstangas, 1 pakiņa krides, 3 ādas savelkamie, 1 bleķa kafijkanna, 17 cepuru, 1 pāris zābaku, 1 pāris sieviešu zābaku, 1 kaste ar vecām ādām, 17 vecu, kodēm saēstu cepuru, 1 muciņa ar veciem korķiem, 1 akmesers, 1 pusstops, 1 trekteris, 1 muca petroleuma.”
Mantas likumīgi pieder Noriņam. Pagasta tiesa pieprasa, lai viņš tās izvāc un atbrīvo telpas nākamajam krodziniekam. Noriņš spītējas, mantu neizņem, un pagasta tiesa ir atbildīga par saglabāšanu. 18. septembrī pagasta tiesa atviegloti uzelpo: “Uz tā Adama Noriņa paģērēšanu tika viņa manta, ko tas pavasarī nesaņēma, kad no krogus izmests tika, tagad izdota – un Noriņš pats to saņēma.
Adams Noriņš uzdeva, ka viņam skāde esot pie viņa mantības, jo deguts no enkura iztecējis, tāpat tā gaļa, 37 mārciņas, postā gājusi, pagrabā 117 pudeļu alus saskābis un kādas 3 vai 4 mārciņas zīrapa, un tāpat zivis, kuras tikušas apraktas.”
Tādas tās preces Noriņa un, domājams, citās lauku piekrogu bodēs. Nepieciešamais ikdienai, baudai, pat dzīves krāšņumam.”[16]
***
Duntes muižas krogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek paliekoši slēgti ap 66% krogu. Ap 1901. gadu muižniecības sastādītajā Valmieras apriņķa slēgto krogu sarakstā (13. attēls) lasām, ka Liepupes draudzes Duntes muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgts muižas vienīgais – Duntes – krogs. Krogam pēc uzrādītajām ziņām bijuši salīdzinoši vidēji ienākumi un kroga gada nomas maksa 1897.–1899. gadā bijusi 600 rubļi.[17]
Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas lauku krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Ne visi muižu īpašnieki arī šādu atļauju mēģina saņemt, jo bez stipro dzērienu ienākumiem daudzu krogu noma vairs nav izdevīga. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū arī Duntes krogs, kura slēgšanu, iesniedzot lūgumu Vidzemes guberņas Akcīzes valdē, daļa pagasta iedzīvotāju cenšas panākt 1903. gadā:
“(..) Labs skaits no savienoto Duntes un Stienes pagastu neatkarīgiem un krietniem vīriem iesnieguši lūgumrakstu pienācīgā vietā, lai slēgtu uz mūžīgiem laikiem Duntes krogu, kura dēļ nelielajam Duntes pagastam, muižai par labu, katru gadu jāziedo no saviem sūri grūti pelnītiem grašiem vesels 1000 rubļu. (..) Šis krogs noposta ne tikai materiālo ļaužu labklājību, pavedinādams viņus – uz žūpošanu, bet arī viņu morāli, jo krogs atrodas gluži klāt pie valsts mājas un skolas, uz kuru abu darbību viņš atstāj sliktu iespaidu. (..)”[18]
Atturības piekritēju iecerētais tomēr neizdodas un 1904. gadā kāds Stienietis laikrakstā “Rīgas Avīze” raksta par iesnieguma noraidījuma iemesliem:
“(..) virpārīgi par kaitīgu atzītais Duntes krogs neticis slēgts vienīgi tamdēļ, ka daži no Duntes pagasta iedzīvotājiem tam ar visu spēku pretojušies. Tiešām gan, ja mūsu starpā pagājušajā rudenī pie krogus slēgšanas būtu valdījuse vienprātība, tad mēs reiz būtu vaļā no savas žūpnīcas un strīdus ābola. (..) Tā piem. kāds no mūsu pirmākiem (domāts kāds pagasta vietnieks, t.i. pagasta sapulces vietnieku pulkā ievēlēts deputāts – V.G.), kas, saviem biedriem roku dodams, solījās pret krogus ļaunumu strādāt, cik spēšot, vēlāki, pēc tam, kad vairākas reizes bija bijis muižā, akcīzes ierēdņa priekšā bez nosarkšanas apliecināja, ka Duntes krogs esot netik vien nekaitīgs, bet, ka no tā vietējie iedzīvotāji nopelnot ļoti daudz. Būtu gan interesanti zināt, cik šis vīrs tad pats no Duntes kroga nopelna un ar ko?!”[19]
1905. gada revolūcijas laikā Stienes-Duntes pagastā, tāpat kā lielākajā daļā Latvijas pagastu, ievēlēja rīcības komiteju. Tās sasauktā pagasta sapulce 1905. gada 28.novembrī cita starpā nolēma slēgt Stienes un Duntes krogus kā arī boikotēt Duntes kroga un veikala turētāju Jāni Štokmani.[20] Ja reiz krogs tika slēgts, tad boikotam, acīmredzot, bija gribēts pakļaut Štokmaņa bodi…
Pēc revolūcijas apspiešanas un ierastās kārtības atgriešanās krogs, ja bija slēgts, darbību atjauno un 1909. gadā izdotajā Rihtera “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Duntes muižā darbojas Duntes krogs (Duntes-krug) ar zemniekpreču tirgotavu, kur krodzinieks Jānis Štokmanis (J. Stockmann). Turpat minēts, ka pie kroga 17. septembrī notiek gadatirgi.[21]
Kroģēšana Duntes krogā turpinās līdz 1914. gadam. Laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” 19. jūnija numurā lasām:
“Sakarā ar no vietējā zemnieku lietu komisāra pagasta valdēm piesūtīto cirkulāru žūpības aprobežošanas lietā, šejienes vietnieku pulks 12. jūnijā, kad tam nolasīja minēto cirkulāru, nolēmis lūgt valdību, lai slēdz visus krogus šā pagasta robežās, kā arī otrās šķiras traktieri, monopolbodi. Šis vietnieku pulka vienbalsīgi notikušais lēmums ļoti teicams, jo vispār šejienes pagastu mēdz uzskatīt par tādu, kas vēl stipri atrodas alkohola apkampienos. Atliek tik vēlēties, lai augšējam lēmumam būtu lemts ieraudzīt saules gaismu. Ja tas tā būtu, tad Liepupes draudze varētu skaitīties par iztīrītu no žūpnīcām, jo jādomā, ka kaimiņu Pernigeles pagasts nepaliks duntiešiem pakaļ, bet arī rūpēsies par visā draudzes centrā atrodošā “Jelgavas” kroga slēgšanu.”[22]
Nav zināms, vai un kādu duntieši saņēma atbildi uz savu lūgumu, jo pavisam drīz, 1. augustā, sākoties Pasaules karam, ierastais ikdienas ritējums pārtrūka. Lai vai kā, Duntes krogs tika slēgts ne vēlāk par 1914. gada 31. decembri, kad, karam turpinoties, tika atceltas visas, vēl spēkā esošās alkoholisko dzērienu tirgošanās atļaujas.[23]
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1922. gada 17. aprīļa numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 28. februāra sēdes lēmums (prot.nr. 392, p. 4) piešķirt par dzimtu Valmieras apriņķa Duntes pagastā Duntes pagasta sabiedrībai Duntes muižas krogu. Izpirkšanas maksa noteikta 15,000 Latvijas rubļu apmērā. Piezīme: Noraidīti Podričika Pētera un Rozes Artura pieprasījumi. [24]
Latvijas Valsts Vēstures arhīvā glabātā Duntes muižas dalīšanas lietā atrodas Valmieras apriņķa Duntes muižas Kroga mājas, Vasarnīcas un Spīķera Ēku apraksts (14. attēls). Uz Kroga mājas zemes gabala atrodas: 1.) Klēts (garums – 22m, platums – 6,5m, augstums – 2,5m, sienas – koka, jumts – dakstiņu, ēkas vecums – veca, piezīmes par ēkas stāvokli – veca); 2.) Bode pie kroga (garums – 22m, platums – 9,5m, augstums – 3 1/4m, sienas – koka, jumts – dakstiņu, ēkas vecums – jauna, piezīmes par ēkas stāvokli – labā stāvoklī); 3.) Krogs ar stedeli (garums – 38m, platums – 12m, augstums – 3m, sienas – koka, jumts – dakstiņu, ēkas vecums – vidējs, piezīmes par ēkas stāvokli – labā stāvoklī); 4.) Kūts (garums – 18m, platums – 7,5m, augstums – 3m, sienas – koka, jumts – dakstiņu, ēkas vecums – vidējs, piezīmes par ēkas stāvokli – pietiekoša labuma); 5.) Pirts (Nodeguse, koka būve); 6.) Dzīvojamā māja (garums – 16m, platums – 9,5m, augstums – 3m, sienas – koka, jumts – dakstiņu, ēkas vecums – vidējs, piezīmes par ēkas stāvokli – labā stāvoklī); 7.) Rija (garums – 15m, platums – 7m, augstums – 3,5m, sienas – koka, jumts – šindeļu, ēkas vecums – veca, piezīmes par ēkas stāvokli – veca); 8.)Smēde (garums – 14m, platums – 9m, augstums – 3m, sienas – koka, jumts – dakstiņu, ēkas vecums – jauna, piezīmes par ēkas stāvokli – labā stāvoklī); 9.) Kūts (garums – 10m, platums – 6,5m, augstums – 2,5m, sienas – koka, jumts – dakstiņu, ēkas vecums – jauna, piezīmes par ēkas stāvokli – labā stāvoklī); 10.) Pagasta nams (garums – 26m, platums – 13m, augstums – 4m, sienas – ķieģeļa, jumts – šindeļu, ēkas vecums – jauna, piezīmes par ēkas stāvokli – jauns (krusta izbūvi)); 11.) Kūts (garums – 18m, platums – 8m, augstums – 3m, sienas – koka, jumts – šindeļu, ēkas vecums – jauna, piezīmes par ēkas stāvokli – labā stāvoklī).[25]
Turpat atrodams 1924. gada 17. septembrī sastādīts un 1925. gada 26. maija Centrālās Zemes ierīcības komitejas apstiprināts Duntes muižas kroga zemes un jūrmalas gabalu Zemes ierīcības projekta apraksts, kurā no Duntes kroga zemes nodalīts gabals 65Fa priekš Duntes pag. sabiedrības ar ēkām Nr. 1., 2., 3., 4. un 5. 15,85 ha kopplatībā.[26] Nodalītā gabala robežas un uz tā esošo ēku novietojums attēlots “Kroga un jūrmalas gabalu” sadalīšanas projekta plānā (15. attēls).[27]
Valmieras apriņķa valdes priekšsēdētājs Augusts Melnalksnis 1926. gadā publicē pārskatu par savu inspekcijas braucienu Limbažu un Salacas jūrmalas pagastos. Cita starpā tajā lasām:
“Vairākiem pagastiem no fonda piešķirti dažādi objekti. (..) Duntē – kroga un bodes ēka skolai (..) Vainižu dzirnavas, Duntes kroga – bodes ēka, Liepupes Jelgavas krogs līdz šim saimnieciski izmantoti un devuši peļņu.”[28]
Par to, vai un kā blakus esošā Duntes pamatskola kroga ēku tolaik izmantoja – pagaidām man nav zināms.
1935. gadā izdotajā uzziņu krājumā “Pagastu apraksti” Duntes pagasta sadaļā “Tirdzniecība, rūpniecība un finanses” norādīts, ka Duntes krogā darbojas Pētera Podrečika jauktu preču tirgotava.[29]
Pēc II pasaules kara daļu Duntes kroga ēkas, šķiet, izmanto kā dzīvokļu māju, daļu nodod blakus esošās Duntes astoņgadīgās skolas rīcībā, internāta un ēdnīcas iekārtošanai.[30]
Jau no 1950.-to gadu sākuma Limbažu rajonā ik pa laikam tiek cilāts jautājums par novadpētniecības muzeja izveidošanu. Tomēr dēļ rajona izpildkomitejas neieinteresētības nekādi neizdodas atrast tam piemērotu vietu.[31] Beidzot, 1983. gadā, muzeju ierīko bijušā Duntes kroga telpās. Rajona laikraksts “Progress” raksta:
“Tātad muzejs mums ir. Bet kad tas varēs vēri savas durvis apmeklētājiem! - Limbažu rajona novadpētniecības muzeja iekārtošanai atvēlētas bijušās Duntes skolas ēdināšanas korpusa, tā sauktā Duntes kroga telpas. Daļu no šīm telpām pagaidām vēl izmanto dzīvokļiem. Jārisina jautājums par telpu atbrīvošanu.”[32]
1991. gada 13. aprīlī Limbažu rajona Novadpētniecības muzejā Duntē atklāj ekspozīciju “Minhauzena atgriešanās Duntē”. Tā kļūst par muzeja galveno magnētu apmeklētāju piesaistīšanā.
Vēsturiskā Kārļa Frīdriha fon Minhauzena (1720–1797) personas pētnieks, sākotnējais materiālu vācējs un ekspozīcijas tapšanas rosinātājs, profesors Gunārs Pakalns[33] 1994. gadā raksta:
“Šī ekspozīcija skatāma vēl tagad un ir izraisījusi daudzu mūsu pašu cilvēku un arī ārzemju viesu interesi. Sevišķi par šo ekspozīciju interesējās viesi no Vācijas. Nereti, kā liecina muzeja darbinieki, Rīgā iebraukušie ārzemnieki speciāli meklējuši iespēju atbraukt un apskatīt Minhauzena muzeju, Par to jāpateicas muzeia darbiniekiem levai Zilverei, Dacei Cepurītei, Līgai Zvirbulei, Pēterim Mežulim, vēl citiem. Palīdzīgu roku MMM (nosacīts ekspozīcijas apzīmējums Minhauzena medību muzejs) tapšanā nav liedzis ievērojamais latviešu grafiķis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors ZigurdsZuze, kurš ir autors šeit publicētajai muzeja emblēmai. Ar padomiem un vēstures materiāliem palīdzējis vēsturnieks profesors Heinrihs Strods. levērojamu materiālu klāstu esam saņēmuši no Vācijas, no Bodenverderas Minhauzena muzeja, ar kuru mums izveidojusies laba sadarbība.
(..) Pašreiz muzejs savā ziņā atrodas krustcelēs. No Duntes uz Limbažiem kā rajona centru aiziet Novadpētniecības muzeja centrālā daļa. Vecajā vietā Duntes krogū, senlaicīgā lielā ēkā, kurā droši vien savā laikā iegriezās ari Minhauzens ar saviem medību draugiem, paliek tikai Minhauzena ekspozīcija. To nelikvidēt, bet ievērojamā Via Baltica malā esošajā ēkā sakopt, pilnveidot un kā savdabīgu kultūrvēsturisku pieminekli saglabāt nākamajām paaudzēm grib ne tikai Duntes mednieki un Limbažu rajona un Liepupes pagasta pašvaldību vadītāji, bet arī Latvijas Mednieku un makšķernieku biedrība un cilvēki, kam rūp, lai Latvijā būtu vairāk tādas vietas, kur priecēt savu dvēseli un ar ko lepoties draugu priekšā.”[34]
Minhauzena ekspozīcijas, kas arvien biežāk tiek dēvēta par muzeju, popularitāte ar katru gadu turpina pieaugt. 1997. gadā Duntes krogā apmeklē vairāk nekā 17 tūkstoši cilvēku, bet 1998. gadā jau gandrīz 30,000.[35]
1997. gadā Duntes kroga bijušās bodes spārnā SIA “Diānas dārzs” atver “Minhauzena krogu”, kur piedāvā vienkāršus, bet spēcinošus tradicionālos ēdienus – gaļu, ceptas olas ar speķi, skābputru, krāsnī ceptu rupjmaizi, alu un zāļu tējas.[36]
Vecā Duntes kroga mūžs negaidīti beidzas 2001. gadā, kad naktī uz 1. martu ēkā izceļas ugunsgrēks. Nodeg jumts un vietām iebrūk griesti, bet lielāko daļu eksponātu ar vietējo iedzīvotāju palīdzību izdodas saglābt. Lai arī sākotnēji tiek domāts par ēkas atjaunošanu, tas netiek īstenots un kroga drupas pēc kāda laika nojauc.
Minhauzena muzejam tomēr ir cits liktenis nekā krogam. Pēc divu uzņēmēju, Ivara Strautiņa un Ata Sausnīša, iniciatīvas 2004. gada 1. aprīlī SIA "Minhauzena pasaule" Liepupes pagastmājas 2. stāvā atklāja Minhauzena muzeja pagaidu ekspozīciju "Ceļojums laikā kopā ar Minhauzenu", savukārt 2005. gada 31. maijā Duntes muižas centrā bijušās, pēc II pasaules kara nolaistās, sabrukušās un 1960.-tajos gados nojauktās muižas kungu mājas vietā uzceltā ēkā tika atklāts jaunais Minhauzena muzejs.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Duntes muižas krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. Jau 17. gadsimtā pastāvošais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija būvēts no koka.
Kroga pēdējā – domājams ap 19. gadsimta vidu būvētā ēka, sākotnēji sastāv no vienstāva koka guļbūves konstrukcijā celta kroga un tam gareniski pievienotas stadulas (9. attēls).
U. Niedre min, ka Duntes krogs inventarizēts 1871. gada 3. septembrī. [LVVA 218.f., 1.apr., 447.l., 10a.lp.] Kroga saimniecībā ietilpst kroga ēka – koka, dakstiņu jumts, labā stāvoklī, lopu kūts – koka, dakstiņu jumts, labā stāvoklī, klēts – koka, dakstiņu jumts, labā stāvoklī, rija – koka, dakstiņu jumts, labā stāvoklī.[37]
Ap 19.–20. gadsimta miju krogam piebūvē taisnā leņķī pievienotu bodes māju.
1977. gadā krogu no Duntes muižas puses fotografē R. Puriņš (19. attēls). Attēlam pievienota arī ēkas shēma ar kādreizējo funkcionālo dalījumu. Krogs ar stadulu, kā tam jābūt, atrodas paralēli ceļam, bet piebūvētajā spārnā atradies veikals un veikalnieka (krodzinieka) dzīvoklis.[38]
Kroga klēti vēl labā stāvoklī redzam R. Puriņa 1976. gadā uzņemtā fotogrāfijā (22. attēls). Attēla anotācijā viņš raksta:
“Tā ir Duntes kroga[m piederīga] ēka. Atradās apmēram 50m no Duntes kroga ēkas. Šajā ēkā agrāk, pirms I pasaules kara, pieņēma linus no lauksaimniekiem. Kad visi lini bija pieņemti, tad visus uz reizi ar kādiem 20 vezumiem veda uz Rīgu. Duntes krogā linus pieņēma šādā veidā vēl līdz 1920. vai 1922. gadam.
Duntes kroga stadulā žīdi uzpirka lopus, govis un buļļus (visvairāk buļļus), un tad tos dzina uz Rīgu. Bija speciāli dzinēji ar pātagām. Buļļiem šņore bija piesieta pie raga un kājas, lai tie nevarētu skriet. Lopus tādus iešķībus dzina. Pie vāģiem tie nebija piesieti. Tādā veidā vienā barā uz reizi dzina kādus 50 lopus.
Līdzīgi lopu bari uz Rīgu tika dzīti no Ainažiem un citām vietām. Bērni vienmēr tos barus skrēja skatīties.”[39]
Pussabrukušo klēti 2007. gada fotogrāfijā vēsturei saglabājis Uģis Niedre (23. attēls). Tagad tās vietā tikai pamatu akmeņi un pagraba vieta (20. attēls).
20. gadsimtā kroga iekštelpas tikušas pārbūvētas, tās piemērojot veikala, dzīvokļu, skolas palīgtelpu un visbeidzot – muzeja – vajadzībām. Arī 17. un 21. attēlā redzamā jumta izbūve, šķiet, tapusi vienā no šīm pārbūvēm.
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. 313.–314.lpp.
2 LVVA 7404.f., 1. apr., 2196. lieta, 6.op. (104.) lapa.
3 LVVA 7404.f., 3. apr., 19. lieta.
4 LVVA 7348. f., 1. apr., 37. lieta, 1461. lapa.
5 LVVA 7404.f., 3.apr., 350. lieta.
6 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
7 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
8 Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
9 LVVA 1679.f., 194.apr., 280. lieta.
10 LVVA 199.f., 1.apr., 394.l., 60.op. lapa.
11 LVVA 199.f., 1.apr., 394.l., 103.op. lapa.
12 LVVA 199.f., 1.apr., 394.l., 164.op. lapa.
13 LVVA 114.l., 1.apr., 1818.l., 62.lapa.
14 Millers, Tālis; Cimmermanis, Saulvedis. Skolotājs un novadpētnieks Arnolds Štokmanis // LZA Vēstis. – 2003. 58. sējums. Nr. 3.–4. – 58. lpp. Skatīts: periodika.lv
15 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 223., 224. lpp.
16 Turpat, 193., 195., 196. lpp.
17 LVVA 214. f., 5. apr., 789.l., 13. lapa.
18 Iekšzeme. Krogu lieta Liepupes draudzē // Rīgas Avīze. – 1903. – Nr. 260. – 17. novembris. Skatīts: periodika.lv
19 Stienietis. Krogus un pagastnama jautājums. No Stienes-Duntes // Rīgas Avīze. – 1904. – Nr. 61. – 15. marts. Skatīts: periodika.lv
20 Magone, S. Savākti materiāli par 1905. gada notikumiem Limbažu apkārtnē // Padomju Zeme. – 1955. – Nr. 155. – 27. decembris. Skatīts: periodika.lv
21 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 359. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
22 - rs. Krogu slēgšana. Iekšzeme // Dzimtenes Vēstnesis. – 1914. – Nr. 138. – 19. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
23 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
24 Oficiālā daļa. C) Rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 33. – 17. aprīlis. – 48. lpp. Skatīts: periodika.lv
25 1679.f., 172. apr., 1851. lieta, 71.dokuments.
26 1679.f., 172. apr., 1851. lieta, 72.dokuments.
27 1679.f., 172. apr., 1851. lieta, 442.dokuments.
28 Melnalksnis, A. 9 dienas Limbažu un Salacas jūrmalas 12 pagastos // Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis. – 1926. – Nr. 28. – 16. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
29 Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 131.lpp.
30 BDM ZMp 1245, Nr. 26.
31 Par to runāja konferences dalībnieki // Padomju Zeme. – 1961. – Nr. 8. – 19. janvāris. Skatīts: periodika.lv
32 No spriguļa līdz… // Progress. – 1983. – 2. maijs. Skatīts: periodika.lv
33 Miķelsone, I. MMM jeb Minhauzena medību muzejs // Neatkarīgā Rīta Avīze. – 1995. – Nr. 273. – 25. novembris. Skatīts: periodika.lv
34 Pakalns, G. Tosts Minhauzenam Duntē // Neatkarīgā Cīņa. – 1994. – Nr. 39. – 16. februāris. Skatīts: periodika.lv
35 Rumbēna, I. Piektais tūrisma gadatirgus Latvijā // Latvijas Vēstnesis. – 1998. – Nr. 38.–39. – 13. februāris. Skatīts: periodika.lv
36 Aiz skatuves priekškara // Latvija Amerikā. – 1997. – Nr. 47. – 22. novembris. Skatīts: periodika.lv ; Rozeniece, A. Vecajā Duntes krogā Minhauzena garam un vērienam atdzimstot // Latvijas Vēstnesis. – 1998. – Nr. 334.–335. – 6. novembris. Skatīts: periodika.lv
37 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 191. lpp.
38 BDM ZMp 1245, nr. 26. 39 Turpat.
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
