Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Blusu krogs atrodas Skultes pagastā (1940.g. Rīgas apriņķa Skultes pagastā), Limbažu novadā, senā Rīgas – Pērnavas lielceļa labajā pusē.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Ēkas kroga daļa saglabājusies, tiek apsaimniekota un uzturēta, ir apmierinošā tehniskā stāvoklī. Neliela stadulas daļa, šķiet, pievienota kroga daļai, pārējā stadula sabrukusi, daļēji saglabājušies sienu akmens mūra stabi un ceļa pusē arī starp tiem liktie tēstie guļbaļķi, kas gan krietni satrunējuši. Saglabājies arī gala fasādes mūris ar stadulas vārtiem, kas iekonservēts – virs tā izbūvēts dakstiņiem klāts jumtiņš.
ZIŅAS
Skultes Blusu krogs atrodas Turaidas pilsnovada 1550. gada vaku grāmatas sarakstā minētās Velts vakas robežās vismaz kopš 16. un 17. gadsimta mijas pastāvējušā Laiciemā (domājams, no lībiešu laigā (plats) + kilā (ciems). 1601. gada arklu revīzijā ierakstīts Staß, krueger zu Laykull (Stasis, Laikules krodzinieks).[1] Visai iespējams, ka šis krogs jau tolaik atradās vēlāk, 17. gadsimta beigās droši lokalizētā Laiciema (Blusu) kroga vietā.
Zviedru valdības īstenotā Lielā kadastra ietvaros notikušās 1683. gada muižu uzmērīšanas protokolā Laiciema krogs (Krougen / Laitzem Krug) ierakstīts ar numuru 71/47 kā viena no Laiciema (Leukuls hoff / Laitzeem) sētām.[2] Revīzijas ietvaros tika izgatavotas arī revidēto pilsnovadu kartes, kurās līdz ar ceļiem, upēm, ezeriem, muižām, tīrumiem, pļavām, mežiem… iezīmēja arī uzskaitītās mājvietas, tām pievienojot attiecīgos protokola numurus. Turaidas pilsnovada 1683. gada kartē redzam, ka Laiciema krogs atrodas Pērnavas lielceļa labajā pusē, turpat, kur vēl mūsdienās pastāvošā Blusu kroga ēka (2. attēls).[3]
Krogs iezīmēts arī 1695. gadā izgatavotajā Pērnavas ceļa kartē (3. attēls).[4] Šeit pirmo reizi parādās Blusu vai Blusas kroga vārds – Plusse krug unter Adiamünde (Skultes muižas Blusu krogs). To, ka Plusse jālasa kā “Blusu” var secināt no tā, ka salīdzinoši netālā Pēterupes Bīriņu kroga vārds tajā pašā kartē transkribēts kā “Pierings krug”. Interesanti, ka vēl tuvāk – netālu no Ķīšupes – Pērnavas ceļa malā atradies otrs – Bīriņu muižas – Blusu krogs (Koltzens Plusse krug).[5] Šis krogs gan drīz vien no vēstures avotiem pazūd (jādomā, tiek nopostīts Lielajā ziemeļu karā) un 18. gadsimta II pusē netālu no tā vietas tiek nodibināts Plades krogs.
Laiciema Blusu krogs turpina pastāvēt, taču vismaz oficiāli bez Blusas vārda, kas avotos atkal parādās tikai 19. gadsimta sākumā. 1750. gada arklu revīzijas laikā Skultē un tās blakusmuižās – Memkulē un Zasas muižā – darbojas trīs krogi – Pecmales jeb Lielais krogs, Laiciema (Lackuls) krogs un Memkules krogs, kuros gadā kopā izkroģē 70 mucas alus (4. attēls). Laiciema krogā krodzinieks Miķelis (Mickel).[6]
Dvēseļu revīziju ziņas
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.
Skultes muižas Laiciema krogā (Laitzem Krugstelle), kas revīzijas protokolā ierakstīts ar 72. mājas numuru, 1795. gadā krodzinieks ir kāds 46 gadus vecs Mārtiņš (Marting). Mārtiņam ir 43 gadus veca sieva Trīne un viņiem ir 2 dēli - Miķelis (16 gadi) un Pēteris (3 gadi), kā arī 2 meitas - Grieta (14 gadi) un Mare (6 gadi). Protokolā ierakstīts arī iepriekšējais (t.i. 1782. gada revīzijā reģistrētais) krodzinieks Dāvis, kurš pārcelts uz mājām nr. 3 (5. attēls).[7]
Šeit nepieciešama neliela atkāpe, aplūkojot revīzijā izmantoto jēdzienu “Krugstelle” (Krogusvieta). Ar šo vārdu jau no viduslaikiem parasti tika apzīmētas vecas krogu vietas, kurās kroģēšana vai nu dažādu iemeslu dēļ (piem. zemeskungs to bija noliedzis) nenotika vai arī notika atsevišķās reizēs (tirgus dienās, svētkos) bez kroga ēkas. Tādā gadījumā alus tika pārdots vai nu tuvējā zemnieku sētā vai tieši no pajūga. Ne tik vienkārši ir saprotams šī jēdziena lietojums Skultes muižā, kur par krogusvietu 1795. gada dvēseļu revīzijā tiek nosaukts ne tikai Blusu, bet arī Baznīckrogs (Kappel Krugstelle – nākamajās revīzijās tas gan konsekventi tiek rakstīts kā Kappel Krug). No vienas puses Blusu krogs nav iezīmēts L.A. Mellīna Rīgas apriņķa 1791. gada kartē un varētu pieļaut, ka kroga ēka tobrīd nepastāv, bet no otras – kāpēc par “Krugstelle” tad tiek saukts tur ar kroga simbolu iezīmētais Skultes Baznīckrogs? Kā arī – kā liecina revīzijas – abos šajos krogos jau vismaz no 1782. gada ir pastāvīgi krodzinieki, kurus muiža diez vai būtu norīkojusi šī amata veikšanai, ja kroģēšana notiktu tikai pa retai reizei nevis ikdienā. Abiem krogiem turklāt vēl ir ne tikai vietēja, bet arī reģionāla nozīme – tie atrodas tobrīd vēl pastāvošā Pērnavas pasta ceļa trasē, kas tiek izmantota arī kā satiksmes ceļš ar Rīgu. Ņemot vērā, ka Baznīcas un Blusu krogs pastāv jau 17. gadsimtā, varbūt “Krugstelle” lietojums šeit ir uzlūkojams par vietējo tradīciju, kas skaidrojama ar to, ka 18. gadsimta I pusē šie krogi patiešām nepastāvēja, jo bija nopostīti Lielajā Ziemeļu karā(1700–1721) pēc kura Vidzeme sāka atkopties tikai ap 1730.-1740. gadu.
1811. gada revīzijā krogs ierakstīts kā “Laiciema krogusvietā uzceltais Blusu krogs” (Auf Layzem Krugstelle gebaut Blusse Krug). Krodzinieks joprojām Mārtiņš, kuram tagad 62 gadi (6. attēls).[8]
1816. gadā Mārtiņam ir 66 gadi un viņš kļuvis par Laiciema krogusvietas zemes saimnieku, bet krodzinieks ir 22 gadus vecais Sīmanis Jēkaba dēls, kas atnācis no mājām nr. 3. Ja var ticēt ierakstam, viņam ir divi dēli, no kuriem vecākajam 7 gadi, jaunākajam – pusotrs (7. attēls).[9]
1826. gada revīzija ir pirmā, kurā zemnieki ierakstīti ar tiem pēc dzimtbūšanas atcelšanas piešķirtajiem uzvārdiem. Skultes muižas mājvieta nr. 72 ierakstīta kā “Laiciema krogusvietas zeme, tagad Blusu zemnieksēta” (Laytzeem Krugstelle Land j.[etz] Blusse Gesinde). No iedzīvotāju saraksta uzzinām, ka Mārtiņš, kas bija saimnieks 1816. gadā, pieņēmis uzvārdu Blasse, bet miris. Saimnieks tagad Mārtiņš Jāņa dēls Draudiņš (Draudin) no mājām nr. 10, bet krodzinieks 48 gadus vecais Miķelis Sniķeris (Snikker), kas atnācis no muižas (8. attēls).[10]
1834. gadā mājvārds atkal ierakstīts kā Laiciema krogusvietas zeme (Layzem Krugstelle Land), neminot nedz krogu, nedz Blusu zemnieksētu. Saimnieks joprojām Mārtiņš Draudiņš (Martin Drauding) un krodzinieks Miķelis Sniķeris (9. attēls).[11]
1850. gada revīzijas ierakstā lasām, ka Miķelis Sniķeris miris. Kurš no tobrīd mājās reģistrētajiem iedzīvotājiem ir saimnieks, nav norādīts, nav arī minēts krodzinieks. Mājvieta rakstīta kā “Laiciema krogusvieta, tagad Blusas” (Layzeem Krugstelle (jetzt Blusse))[12] Ne saimnieks, ne krodzinieks nav norādīts arī pēdējā, 1857. gada revīzijā, kur mājvārds ir “Blusas”.[13] Jādomā, krogs nodalīts no zemnieksētas un tiek iznomāts, kāpēc arī krodziniekus revīzijas sarakstos vairs neiekļauj.
Blusu krogu redzam ar kroga simbolu iezīmētu Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē[14] un Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topogrāfiskajā kartē.[15] Kroga ēka ar tai piederošo zemes gabalu attēlota Skultes muižas 1891. gada plānā (10. attēls).[16] Krogs redzams arī Matīsa Siliņa zīmētajā, 1894. gadā izdotajā Vidzemes jūrmalas kartē (11. attēls).[17]
Krogs deg!
Ugunsnelaimes krogos notiek salīdzinoši bieži. Krogi deg visādu iemeslu dēļ – tajos glabājas siens krodzinieka paša lopiem un ceļinieku zirgiem, salmi pakaišiem, reizēm apkures ierīces sliktā stāvoklī, cilvēki tumšajā laikā dedz uguni svecēs, lākturos un skalos gaismai un visos laikos pīpējamā aizkūpināšanai. Ne vienmēr tur, kur to vajadzētu darīt… Bet var būt arī tā, ka sarkanais gailis krogā ieskrien no citurienes. Vēsturnieka un etnogrāfa Uģa Niedres pētījumā “19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē” lasām:
“1848. gada 13. martā nodeg Blusu krogs. [LVVA 3345.f., 1.apr., 35.l., 5.lp.] Nelaimes vaina atradās pusotra simta metru tālāk.
Sestdienas rīta agrumā Blusu māju saimnieks Dāvis Draudiņš “ratu lokus, priekš locīšanas izsautēt gribēdams, tanī pirtī ielicis un pēc tam to pirts krāsni, kā jau palaikam priekš ratu loku sautēšanas, pilnīgāk aizkūris, ka tos pašus, caur stipru karstumu sautēdams, par derīgiem izdabūt varētu”. Koki sautējās, krāsns kurējās. Pēc pusdienas saimnieks un divi palīgi sāka ratu loku liekšanu. “(..) ap pulksten trijiem sacēlās stipra vētra, no dienas vidus puses pašās pirts durvīs iekšā pūzdams, – kamēr ārpusē kādus četrus ratu lokus nolocīt dabūjuši. Pa to laiku tas vējš, jo stiprāki pūzdams, kā arī jau ļoti veca ēka bijusi, to uguni ieņemt dabūjis un tanīs pirts griestos, kā arī jau pa pirts durvīm ārā tanī priekšistabiņā, kur griesti virsū nebija, tūdaļ tanī pašā vecā salmu jumtā iepūta. Strādādami visi to uguni jumtā ieraudzījuši, pie visas labākās gribēšanas neko vairs glābt nevarējuši.” Stiprais vējš degošās salmu plēksnes rāva gaisā un trieca pret Blusu kroga jumtu, “kas apakš to vēju vienu pusi otru simti soļu tālumā stāvēja, un, kā jau sauss būdams, jumts tūdaļ uguns pārņemts ticis”. Pie kroga tobrīd vairāk cilvēku nebija, tik vien kā krodziniece Marina Freidfelde. “(..) tā arī tas krogs ar visu tur iekšā būdamu krodzinieka mantu bez kādas glābšanas nodega, lai gan par vienu pusstundu vēlākam turpat nāburga ļaudis saskrējuši, bet vairs caur to lielu uguns liesmu palīdzēt nevarējuši.
Tā skāde pie tā Blusu kroga ar visu to krodzinieka mantu kopā apvērtēta tika, iztaisa 450 rbļ. sudraba, tā vecā pirts ar tiem tur iekšā būdamiem ratu lokiem – 45 rbļ. sudraba. (..) tā vaina izrādījās pie tā Dāves Draudiņa, kura dēļ tad tā vietīga pagasta tiesa šo protokolu pie vienas augsti teicamas Ķeizariskas bruģa tiesas dēļ augstāka sprieduma nosūtīja.”
Pēc protokola noprotams, ka Blusu krogs bija koka ēka ar salmu jumtu. Tā vietā uzcēla mūra ēku, jumtu klāja dakstiņiem. Diemžēl ugunsnelaime krogu piemeklēja atkal pēc 13 gadiem, 1861. gada augustā. [57] Klāt bija krodzinieks Mārtiņš Sniķeris, viņa sieva, divi pagasta saimnieki, divi kalpi un mežsargs. Laikam rīta puse, jo ļaudis, ejot dažādās darīšanās, tikai nejauši sagadījās kopā. Cirpu saimnieks Tenis Penka ar savu kalpu Mārtiņu Ūlupu krogā sagaidīja mežsargu Miķeli Vimbu, lai ietu mežā “ecešu galdus sacirst”, Vēveru kalps Andrejs Legzdiņš bija te ienācis “ceļā uz kalēju”, par Laiciem-Kurset saimnieku Jāni Siliņu, kur viņa gaita nodomāta. Viņiem klātesot krogs nodega. “No cienīgās Skultes muižas valdīšanas tika šai valsts tiesai uzdots (..) [klātbijušos] pārklausīt, caur kādu vainu tai krogā uguns izcēlies.”
Krodzinieka Mārtiņa Sniķera liecība: “(..) uguns iekš krāsns neir bijis kurināts, bet gan priekš tabaku smēķēšanas krāsns priekšā iekš kuldes uzkurinājis un gribējis [arī] kādu podiņu, kurā eljes perve iekšā bijusi, iztīrīt un tad ēdienu sasildīt [ne jau krāsns podiņā], bet zināt nevarot, caur kam uguns izcelties varējis.”
Vēveru kalps Andrejs Legzdiņš liecināja nedaudz citādi, bet tas būtību nemaina: “Kad krogā bijis, tad gribējis priekš tabaku uzsmēķēšanu no krāsns uguni paņemt, bet uguns neir nekur bijis, un krodziniece ar spickiem uguni vilkusi un taisījusies priekš ēdienu sildīšanas iekš kuldes uguni sakurināt.”
Liecināšanas teksts mums nozīmīgs ne tik daudz kroga degšanas sakarā, bet gan sadzīviska iemesla pēc, jo atklāj etnogrāfiskas detaļas. Šie vīri rīta agrumā iegāja krogā pēc uguns savām pīpēm. Sērkociņi vēl retums un laikam dārgi, bet šķiļamdzelzi un posu līdzi parasti nenēsāja. Bez tam ugunsdrošības nolūkos no 1. maija līdz 1. oktobrim mežos bija aizliegts pīpēt.
Iekūpinājuši pīpes, viņi turpināja paredzētās gaitas. Kroga ārpusē pamanīja jumtā dūmus un kā liesmas jau spraucās cauri dakstiņiem “(..) tūdaļ nopratuši, ka uz kroga bēniņiem uguns skāde.”
Pēc nelaimes pārbaudot skursteni, atklājās, ka “tas bija iekš pilnīgas būšanas”. Papildus vēl noskaidrojās, ka “viens vezums siena uz bēniņiem augšā atrādījies”. Tomēr krodzinieks sienu bēniņos licis ar muižas dzimtlielskunga ģenerāļa fon Reisnera atvēli, kas paredzēta kontraktā. Pagasta tiesa “īsten nekādu vainu nevarēja saņemt” un lietu tālāk nodeva bruģa tiesai.”[18]
Krodzinieku blakus amati
Krodziniekiem bez kroģēšanas bieži vēl arī citi amati, kas dod papildu ienākumus. Tāpat kā daudzi citi piekrastes krogu nomnieki, arī Blusu kroga krodzinieks Mārtiņš Sniķeris 19. gadsimta 60.-tajos gados nodarbojās ar zvejošanu. Uģis Niedre stāsta:
“Pagasta tiesas sastādītajā mantu sarakstā [68], ko pēc krodzinieka nāves pārdeva aukcionā jeb izsolē, ir: “6 tīkli, 1 kompasa kaste, 1 veca zēģele, 1 gabals vadus, 1 laiva.” Laiva nopirkta par 8 rbļ. 20 kapeikām. Citas zvejas lietas un piederumi maksājuši ap 1 rubli. Mantu sarakstā galveno daļu aizņem dažādi galdniecības un kalēja rīki. Arī šīs prasmes krodziniekam, vismaz pamatos, zināmas. Kā jau tas piederas kroģēšanas lietai, viņa īpašumā bijusi pistole, “dubultflinte” un sienas pulkstenis. Aukcionā pavisam ienāca 95 rbļ. 80 kapeikas. No šīs summas sedza bēru izdevumus, krodzinieka parādus, ja tādi bija, atlikušo savā pārziņā pārņema pagasta tiesa līdz bērnu pilngadībai. Izdots piekš M. Sniķera bērēm: “Par 1 mucu alus 235 kap., par 5 stopiem brandvīna 200 kap., par 3 stopiem šeļķina 150 kap., par drēbēm 200 kap., par 4 podiem kviešu miltu 360 kap., par 1 sieku rudzu miltu 75 kap., par 1/2 sieka putraimu 30 kap., par 10 mārciņām sviesta 75 kap., par 3 baznīcās aukciona sludināšanu 45 kap., par zvanīšanu 50 kapeikas. No mantas priekš bērnu audzināšanas vēl atstāts: 4 veci reņģu tīkli, 1 zvejas enkurs ar lašķi, 1/3 daļa no zvejas laivas, 1 govs, 2 puscūči un 2 cūkas.”[19]
Atgadījumi krogos
Ja ceļiniekam krogs ir patvēruma, naktsmāju un atpūtas vieta, tad tuvējiem iedzīvotājiem ne tikai svētku svinēšanas, satikšanās, darīšanu kārtošanas un jaunumu uzzināšanas, bet arī atpūtas vieta. Un atpūta reizēm izvēršas arī krimināla rakstura notikumos. Kā norāda U. Niedre, “Vidzemes krogos – un piekraste nav izņēmums – visbiežāk nekārtības raisīja neprecēti, jauni, 20-30 gadus veci puiši, “kad galviņas iesilušas un dūša kā miets” Parasti ķilda cēlās kaimiņu pagasta puišu starpā it kā bez iemesla – tikai tāpēc, ka tie sanākuši ne sava pagasta krogā. Ievērojamas kaujas tika cīnītas meitu dēļ.
1860. gada 28. maijā Skultes Mūrnieku māju saimnieka dēls Mārtiņš Bite meklēja taisnību pagasta tiesā. [77] Viņš vakarā no otriem uz trešiem Vasarsvētkiem, t.i., 23.–24. maijā, “(..) gājis Blusu krogā ar citiem nāburgiem satikties, norunāt par linu sēklām, ko šie solījās dot”. Tā nu viņi sēdēja, drusku iedzēra, drusku sprieda par sēklām un vēl ko. Mārtiņš pie loga. Bet krogā gaiss nokaitis. Lielistabā pulcējies 17 skultiešu, ārpusē – 11 puišu no Duntes pagasta. Vēlāk noskaidrojās, ka turpmākos notikumos piedalījies arī viens no Vidrižiem, bet, kurā pusē, – nav zināms. Puiši sadzērušies un nikni, “naids bijis dēļ tās Maz-Jēka meitas, kas jau pirmos Vasarsvētkos celts”. Mārtiņš to nezinājis. Sēdējis pie loga, kad pēkšņi viņam “galva ar akminu, kas no āra puses caur logu sviests, pārsista tikusi. (..) Asinis skrējušas no galvas, bijis jānoģībst.” Nācis pie atmaņas un tad “saklausījis vainīgos no citiem ļaudīm”. Sviedējis izrādījās Duntes Svelmju māju Mārtiņš Vītols. Viņš tiesas priekšā neliedzās, vēl papildināja, ka duntieši un skultieši situšies arī kokiem. Pagasta tiesa, nešķirojot pēc valstu piederības, katram kautiņa un naida dalībniekam piesprieda pa 30 sitieniem ar žagariem un 1 rbl. 25 kap. maksāt baznīcas lādei par labu. “(..) tuklāt piekodināts: ka lai otrā reizē vēlāki par pulksten 10 vakarā krogā nepaliek, jo krogiem nevajaga vis palikt par plītēšanas un nešķīstības skolām, bet godīgi, tāpat kā visās vietās, būs tur uzturēties.” Ar spriedumu visi bija mierā, saprata, ka taisnība ir taisnība. Izņemot Mārtiņu Biti, kurš taču bija cerējis uz sāpju naudu, bet nu pašam jāmaksā baznīcas lādē 1 rbl. 25 kap., jo pārkāpis aizliegumu un, nebūdams ceļavīrs, uzturējies krogā pēc desmitiem vakarā. Pēriens gan viņam gāja secen.”[20]
***
1897. gada “Baltijas Vēstneša” 22. marta numurā lasām: “Pie Pērnavas ceļa, iepretīm Blusas krogum, tiek celta maizes ceptuve, kura izrādījusies par vajadzīgu šejienes peldu viesiem, kuri mūsu jūrmalā uzturas no maija līdz septembrim.”[21]
Blusu krogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek slēgti ap 66% krogu. Ap 1901. gadu muižniecības sastādītajā Rīgas apriņķa slēgto krogu sarakstā (12. attēls) lasām, ka Skultes draudzes Skultes muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti Gaiļa (Muižas), Blusu, Baznīcas (Lielais), Zasas un Aģes krogs. Blusu krogam pēc uzrādītajām ziņām salīdzinoši nelieli ienākumi un kroga gada nomas maksa bijusi tikai 350 rubļi (salīdzinājumam – muižā visienesīgākā – Gaiļa – kroga rentniekam gadā bija jāmaksā 1000 rubļi).[22]
Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Ne visi īpašnieki arī šādu atļauju mēģina saņemt, jo bez stipro dzērienu ienākumiem daudzu krogu iznomāšana vairs nav izdevīga. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Bet ir arī tādi, kuru jaunatvēršanu administrācija noraida. Pēdējo vidū arī Blusu krogs. 1904.–1905. gada ziemā Vidzemes muižniecība sagatavo sarakstu, tajā iekļaujot tos Rīgas apriņķa slēgtos krogus, kurus to īpašnieki vēlētos no jauna atvērt. Skultes muižas īpašnieks brīvkungs Reinholds Freitāgs-Loringhofens grib atsākt kroģēšanu Blusu (Blussen) un Zasas (Sassen) krogā (13. attēls). Anketas sadaļā, kur jāatbild uz jautājumu: “Kādi apstākļi runā par labu kroga atkalatvēršanai?”, ierakstīts: “Krogs atrodas pusotru versti no līča un Strandhofas peldvietas (mūsdienās Vārzas – V.G.).” Augšpusē vēlāk ar citu rokrakstu vēl papildināts: “Krogs ir sevišķi vajadzīgs reņģu zvejas laikā, visumā ļoti nepieciešams zvejniekiem.”[23]
Blusu un Zasas krogs tomēr tā arī paliek slēgti, jo 1909. gadā izdotajā Rihtera “Vidzemes adresu grāmatā” lasām, ka Skultes muižā darbojas tikai Muižaskrogs (Hofskrug) ar zemniekpreču tirgotavu (krodzinieks Mich. Upit) un Baznīckrogs (Kirchenkrug), kur krodzinieks Joh. Praulin.[24]
1900.-to gadu otrajā pusē pēc Bīriņu muižas īpašnieces baroneses Eleonoras fon Pistolkorsas ierosmes, kurai pievienojās arī daži citi apkārtējo muižu īpašnieki, Neibādē un tās apkārtnē tika izvērsta kristīgi labdarīga darbošanās, dibinot evaņģēliskas sludināšanas pulciņus, patversmi un bezmaksas skolas latviešu bērniem. Šo pasākumu virsmērķis visdrīzāk bija baltvācu sabiedrisko pozīciju stiprināšana latviešu vidū, tomēr nevar noliegt arī to filantropisko raksturu. Par Pēterupē un Blusu krogā atvērto skolu lasām “Jaunās Dienas Lapas” 1909. gada 22. decembra numurā:
“Vietējais vācu-latviešu reliģiski-politiskais “bloks” tagad ticis pie paša telpām senākā Pēterupes slimnīcas ēkā, tagad sauktā “blokhauzī”. Šinīs telpās pa ziemu katrā otrdienā no mācītāja St. tiek turēti reliģiski priekšlasījumi evaņģēlistu sektes garā. Bez tam tur jau ierīkota arī vācu skola ar diezgan prāvu skaitu audzēkņu. Tāda pat skola ierīkota arī Skultes Blusu krogā. Pirmējo vada sektes “žēlsirdīgās māsas”, otro – kāda Limbažu vācu proģimnāzijā pārvācota latviešu “freilene”. Tanī pēc drošām ziņām ir 16 skolēnu, visi latvieši, kas izskaidrojas ar telpu trūkumu vietējās pagasta un draudzes skolās un sektantu pastiprinātu aģitāciju pret “krieviskām” skolām. No Pēterupes draudzes un Skultes pagasta skolas tamdēļ vairāki skolēni pārgājuši uz vācu skolām. Ar nākošā gada janvāri arī Bīriņu krogu ierīkos “bloka” vajadzībām. Tanī atvēršot tējnīcu ar sektes lasāmo galdu un reliģiska satura bibliotēku. Par 400 rub. lielu nomu šo iestādi saņēmis kāds veco, “labo” laiku skolotājs K., kuram bez tam caur līgumu uzlikts par pienākumu vairāk reizes nedēļā noturēt priekšlasījumus un svētdienās – lūgšanas stundas sektes garā. Arī tālākā apkārtnē “bloks” meklējot sev telpas. Ļoti savādi, ka vietējie baroni savus kalpus pat darba dienās sūta uz priekšlasījumiem, solīdami tiem dažādus labumus un nerēķinādami nokavētu laiku, kur citādi tie par katru nokavētu minūti atrēķina no algas un uzliek sodus sev padotiem “bauru cilvēkiem”. Izskaidrojums šai savādai parādībai laikam meklējams “bloka” uzdevumā, kas, pēc kāda tā locekļa izteiciena, pastāv “cīņā pret zinātnes un “krievu ideju” pieaugošo iespaidu.”[25]
1910. gadā kopš valsts spirta monopola ieviešanas slēgtajā Blusu krogā traktieri vēlas atvērt Skultes Zvejnieku biedrība.[26] Vai guberņas akcīzes valde to arī atļauj, pagaidām nav zināms.
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1923. gada 1. augusta numurā tiek publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 1923. gada 6. jūnija lēmums (prot.nr. 636, p. 2) no 1923. gada 4. jūnija piešķirt Bruno Štokmanim par dzimtu Blusu kroga ēku ar ieprojektējamo zemi, nosakot izpirkšanas maksu 100 latu apmērā, bet Jānim Dišleram Blusu kroga bij. bodes telpas ar izpirkšanas maksu 50 lati. Noraidīti: Pēteris Biezais, Augusts Priedītis, Pēteris Nicmanis, Jānis Mednis un Ādolfs Rikards.[27]
Skultes muižas dalīšanas lietā glabājas I šķiras mērnieka J. Līgotāja 1924. gada 24. oktobrī sastādīts muižas rentes māju “Ēku apraksts” un 30. oktobrī sastādīts “Zemes ierīcības projekta apraksts”. Blusu krogs nodalīts kā gabals Nr. 360F ar starpgabalu Nr. 360Fa (14. attēls). Pamatgabala platība 0,96 ha un uz tā atrodas ēkas 1., 2., 3. un 4. Ēka nr. 1 ir koka pirts bez jumta, pa pusei sagāzusies; Nr. 2 – koka/mūra konstrukcijā celta kūts, ēka gluži veca; Nr. 3 – stadula akmeņa stabos/koka konstrukcijā, ēka gluži veca; Nr. 4 – krogs mūra konstrukcijā, puslīdz labs. Krogs ar stadulu zem viena jumta, visām ēkām skaidu jumti (15. attēls).
Ēkas Nr. 5 (Klēts un dzīvoklis zem viena jumta koka konstrukcijā, jumts beigts, ēka vidējā stāvoklī) un Nr. 6 (vecs koka pagrabs ar beigtu jumtu) tiek iedalītas kroga bodes ieguvēja amatnieka gabalā, kam piešķirts Nr. 361F.[28]
Bruno Štokmanis ar bijušās kroga zemes sadalījumu divām saimniecībām nav apmierināts un 1925. gada janvārī raksta lūgumu Centrālajai Zemes ierīcības komitejai:
“ (..) man kā ilggadējam rentniekam (t.i. sava tēva ilggadīgā rentnieka tiesību mantiniekam – V.G.), tika piešķirts Skultes pag., Rīgas apr. bijušais Blusu krogs ar zemi, bet Pēterim Dišleram turpat atrodošās, tā sauktās “bodes telpas”. Kaut gan šīs “bodes telpas” nav nekas cits, kā pāris istabiņas, savā laikā no mana tēva piebūvētas pie Blusu kroga klētīm un, protams, kopā ar citām ēkām vairāk kā 20 g. rentētas no bij. Skultes muižas īpašnieka, tad tomēr Centr. Zem. Ier. Kom. lēmumu nepārsūdzēju, jo to sapratu tā, ka visa pie Blusu kroga piederoša zeme (ap 2 hekt. aramzemes un 0,5 hekt. pļavas) tiek piešķirta man, kā tas ir teikts nodošanas aktā, un kā to arī līdz šim apstrādāju.
Bet tagad mērnieks ir izstrādājis projektu, pēc kura gandrīz puse no aramzemes un pļavas tiek piešķirtas P. Dišleram, sakarā ar ko tad pagodinos Cent. Zem. Ier. Kom. aizrādīt, ka ar tādu projektu nekādi mierā nevaru būt, un ka tas runā pretī manām ilgadēja rentnieka tiesībām, kā arī Centr. Zem. Ier. Kom. lēmumam, jo tur taču nekas nav teikts, ka zeme būtu sadalāma starp mani un P. Dišleru. (..) Bruno Stokmanis, Jēkabpilī, Valsts vidusskolā, 5. janv. 1925. g.”[29]
Tāda pat satura lūgumu B. Štokmanis 1925. gada maijā nosūta arī Centrālās Zemes ierīcības komitejas Tehniskajai komisijai.[30]
Mērnieks J. Līgotājs, sakarā ar Štokmaņa līgumu, paskaidro Rīgas apriņķa mērniekam:
“Sastādot sadalīšanas projektu, pie Blusu kroga tika piedalīta zeme 3 gabalos ar zemes kopplatību 5,25 ha, agrākā Blusu kroga zemes kopplatība ir bijusi 5,24 ha, t.t. zemes platība nav samazināta. Blusu kroga bijušām bodes telpām (Nr. 361F) tika izdalīta zeme amatnieku saimniecības apmērā – 1,4 ha. Stokmaņa pārsūdzību pēc projekta caurskatīšanas Techn. komisija jau noraidīja. Blusu kroga zemi citādos variantos nav iespējams sadalīt.”[31]
1936. gadā tiek pieņemts likums par lauku nekustamu īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu.[32]
Viens no likuma mērķiem ir izskaust dažādus nelatviskus nosaukumus, īpaši tos, kuros ietilpst vārdi “muiža” un “krogs”. Domājams, tieši šī likuma ietekmē Blusu krogs tiek pārdēvēts par Priedulājiem, kādu nosaukumu tam redzam 1940.gada oficiālā izdevuma “Valdības Vēstnesis” publikācijā par servitūtu noteikšanu Rīgas–Saulkrastu–Ainažu 1. šķiras ceļa jaunbūvei.[33]
Krievpadomju okupācijas laikā Blusu krogs tiek izmantots kā dzīvojamā māja. Šķiet, vismaz daļa kroga ēkas pēc II pasaules kara paliek Jēkabpilī dzīvojošā B. Štokmaņa īpašumā, kurš 1960.-tajos gados to pārdod. Iedzīvotājiem gan nav līdzekļu visas lielās ēkas uzturēšanai un stadula pamazām sabrūk.
Tagadējais īpašnieks Olafs Ozolītis mājai atjaunojis vēsturisko Blusu kroga vārdu.
Arnolds Bruno Štokmanis (17.08.1895.–18.12.1970.) – pedagogs, muzejnieks, vēsturnieks, novadpētnieks
Biogrāfisks A.B. Štokmaņa dzīves gaitu apraksts lasāms Jēkabpils pilsētas bibliotēkas mājas lapā, viņa kā muzejnieka un novadpētnieka darba veikumu un nozīmi aplūko arī Agnese Neija vietnē creativemuseum.lv publicētā rakstā:
Dzimis Duntes pagastā, skolotāja (pagaidām manā rīcībā nav avotu, kas apliecinātu, ka Arnolda Bruno tēvs, Duntes krodzinieks Jānis Štokmanis būtu bijis arī skolotājs – V.G.) ģimenē. Pēc vietējās pamatskolas beigšanas 1908.gadā iestājās Nikolaja ģimnāzijas otrajā klasē Rīgā. Triju gadu mācības iekļauj divos gados un sagatavojas ģimnāzijas gala eksāmeniem. 1914.gadā sāk mācīt vēsturi un latīņu valodu Rūjienā, M.Stalažas proģimnāzijā.
Pirmā pasaules kara laikā iesaukts cariskajā armijā un nosūtīts uz Simbirsku pie Volgas.
1919.gadā jaunais skolotājs no Cēsīm ierodas Jēkabpilī, kur dibinās ģimnāzija.
Pedagoģiju Štokmanis apgūst pašmācības ceļā un 1925. gadā iztur pārbaudījumus īpašos Latvijas Universitātes kursos (1925.gadā), iegūstot vidusskolas vēstures un latviešu valodas skolotāja tiesības.
Sākotnēji jēkabpilieši Štokmani iepazina tikai kā latviešu valodas, literatūras un vēstures skolotāju. Tomēr vēstures izskaidrošanā un mācīšanā galvenais bija pirmmateriāli. Viņš tos vāca, pētīja un mudināja uz pētīšanu arī audzēkņus. Tādējādi pamazām dzima Jēkabpils Vēstures muzejs, un tā pirmsākumi cieši saistīti ar Jēkabmiesta Valsts vidusskolu (tagadējo Jēkabpils Valsts ģimnāziju).
Vidusskolā, sākot no 1920.gada 8.marta, Štokmaņa vadībā darbojās Dzimtenes senatnes pētīšanas pulciņš. Sākotnēji bija iecerēts no savāktajiem materiāliem izveidot tikai vēstures kabinetu skolā, kas kalpotu vienīgi skolas vajadzībām. Tomēr savākto materiālu bija tik daudz, ka blakus vēstures kabinetam veidojās arī neliels muzejs, ko pāris reizes nedēļā atvēra apmeklētājiem. Līdzekļi muzejam radās no nelielas ieejas maksas un novadpētniecības pulciņa biedru rīkotajām vēsturiska satura teātra izrādēm.
Tolaik tas bija vienīgais muzejs Latgales reģionā. Tuvākie muzeji (bez Rīgas) bija Jelgavā, vēlāk arī Cēsīs.
No 1920. līdz 1923.gadam Štokmanis muzejā iekārtoja vēstures mācību kabinetu. 1924.-1926.gadā ierīkoja etnogrāfiskās, arheoloģiskās un jaunāko laiku vēstures ekspozīciju. Veica arheoloģiskos izrakumus Saukas, Dignājas, Ābeļu un Krustpils pagastā. Paralēli nemitīgi vāca materiālus par Jēkabpili, tās vēsturi. Izdevumus par tiem apmaksāja pats no savas algas.
Liels ieguvums bija divstāvu ēkas Brīvības ielā 171 nodošana muzejam. Šī ēka 1820.gadā celta valsts bankas vajadzībām, bet pēc jaunas bankas ēkas uzcelšanas nodota skolas muzejam. Tad jau diezgan regulāri, trīs reizes nedēļā (svētdienās un divās tirgus dienās – trešdienās un piektdienās), muzeju uz dažām stundām atvēra publikai.
Muzejs šajā ēkā atradās līdz 1996.gadam ar pārtraukumu Otrā pasaules kara laikā, kad ēka tika nodota karaspēka izmitināšanai, bet muzeja direktors Štokmanis no savas skolotāja algas muzeja vajadzībām īrēja telpas citā ēkā. Telpas gan esot bijušas šaurākas un neērtākas par iepriekšējām, bet tā kā atradās pie toreizējā tirgus laukuma, tad sevišķi tirgus dienās muzeja apmeklētāju skaits pieauga.
1941.gada 1.janvārī muzeju juridiski atdalīja no skolas, tam piešķīra algotus darbiniekus – direktoru un apkopēju, paredzēja līdzekļus citām vajadzībām. Muzejs bija pakļauts Valsts Centrālā vēstures muzeja virsvadībai, caur kuru notika arī norēķināšanās par izdotajām naudas summām. Paralēli darbam muzejā līdz 1949.gadam Štokmanis turpināja strādāt arī Jēkabpils vidusskolā par vēstures skolotāju.
Muzeja Dabas nodaļā tika iekārtots arī neliels botāniskais dārzs. Muzejam bija Mākslas nodaļa, pie kuras savukārt darbojās mākslas studija – keramiķi, koktēlnieki, gleznotāji. Kā vēstures skolotājs Štokmanis praktizēja “stundu muzejā” un uzskatīja, ka tāda atsver piecas sešas klases stundas.
Daudzu Jēkabpils muzeja iniciatīvu sākums meklējams Štokmaņa idejās, izteiktās īsi pēc Otrā pasaules kara. Piemēram, tāda ir toreizējā Jēkabpils novadpētniecības muzeja Brīvdabas nodaļas “Sēļu sēta” izveide (tagad Jēkabpils vēstures muzeja Brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta”). Štokmanis uzskatīja, ka tieši brīvdabas vidē ir jāeksponē seno darba rīku un sadzīves priekšmetu krājumus. 1959. gadā pēc Štokmaņa iniciatīvas par Jēkabpils novadpētniecības muzeja filiāli kļuva Raiņa dzimtās mājas – Tadenava – , un tikai pēc Štokmaņa aiziešanas pensijā Tadenava 1966. gadā pārtapa par toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas muzeja filiāli.
Štokmanis savā muzejnieka darbā prata apvienot abus galvenos darbības virzienus, kas vēl šodien, īpaši saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu, tiek uzskatīti par izaicinājumu Jēkabpilij, – savienot pilsētas vēstures pētniecību ar sēļu apdzīvoto novadu vēstures pētniecību un eksponēt abu virzienu izpētes darbu rezultātus, kaut arī par Sēliju toreiz laikam uzskatīja tikai daļu no vēsturiski šim etnosam piederīgām teritorijām.
1961.gadā Štokmanis aizgāja pensijā, turpinot pētīt un rakstīt novada vēsturi. Daļu materiāla publicēja laikrakstā „Padomju Daugava”. 60.gadu otrajā pusē darbs pie Jēkabpils vēstures manuskripta bija pabeigts, tomēr, acīmredzot, tas īsti neatbilda komunistu okupantu ideoloģiskajiem uzstādījumiem un grāmatā tā arī publicēts netika.
Štokmaņa darbs skolā un muzejā ir guvis atzinību pie dažādiem politiskajiem režīmiem. Jau 1939. gadā viņš saņēma Latvijas Atzinības Krusta ordeni, savukārt Latvijas PSR Ministru padomes Kultūras un izglītības iestāžu komiteja 1947. gada 19. novembrī apbalvoja viņu ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu. 1955. gadā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs piešķīra Štokmanim Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu, bet Latvijas PSR Ministru padomes Personālo pensiju lietu komisija 1961. gadā – personālo pensiju un tajā paredzētos atvieglojumus.
A.B. Štokmanis mirst 1970.gada 18.decembrī. Apbedīts Jēkabpils pilsētas kapos, līdzās latviešu valodas un literatūras skolotājai Marijai Liepiņai (1895-1967).[34]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Blusu krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. Jau 17. gadsimtā pastāvošais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija būvēts no koka.
Blusu kroga pēdējā – 1860.-tajos gados būvētā ēka, sastāv no kroga un tam gareniski pievienotas stadulas. Krogs būvēts mūra, bet stadula, kas tagad drupās, mūra/ķieģeļu stabu un tēstu guļbaļķu koka konstrukcijā. Daļa stadulas, šķiet jau 20. gadsimta sākumā vai pat ātrāk pievienota kroga dzīvojamām telpām, aizmūrējot koka daļas starp akmens stabiem ar ķieģeļiem (sk. 24.–27. attēlu).
Ēkai divslīpju jumts ar pusnošļauptiem galiem.
1976. gadā Blusu krogu apmeklē R. Puriņš, kurš ēku fotografē (16.–19. attēls) un pēc vietējo iedzīvotāju sniegtajām ziņām uzzīmē kroga plānu (23. attēls), norādot telpu kādreizējo lietojumu. Kroga vidus daļā ceļa pusē atradusies veikala un bufetes telpa uz kuru vedusi centrālā ieeja. Pa labi no tās bijis tā sauktais “prostais gals” jeb kroga lielā istaba, pa kreisi – “kungu gals” (uz plāna gan piezīme, ka kāds Bukovs Pēteris saka, ka šim krogam bija tikai viens gals, nebija glaunais gals). Sētas pusē no kreisās – krodzinieka guļamistaba, krodzinieka ēdamistaba, virtuve, katlu telpa/pieliekamais (katlu telpa, saprotams, 20. gadsimta ierīkojums), tad viena telpa krodzinieka kalpiem un viena – krodzinieka kalponēm. No “prostā gala” ieeja stadulā (vagūzī un zirgu stallī).[35]
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Auns, M. Turaidas un Krimuldas pilsnovada 13.–18. gadsimta vēsturiskā ģeogrāfija // Vidzemes 1624./1625. gada arklu revīzija : Turaidas, Krimuldas un Siguldas pilsnovadi. Rīga : Zinātne, 2019. 239., 252.–253. lpp.
2 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 22. lpp.
3 LVVA 7404.f., 3. apr., 26. lieta.
4 LVVA 7404.f., 1.apr., 2196.lieta, 5.(101.). lapa.
5 LVVA 7404.f., 1.apr., 2196.lieta, 4op.(100.).lapa.
6 LVVA 7348. f., 1. apr., 37. lieta, 1332, 1352. lpp.
7 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 43.–43.op. lapa.
8 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 74. lapa.
9 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 137.op. lapa.
10 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 251.op.–253. lapa.
11 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 401.op.–403. lapa.
12 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 566.op. lapa.
13 LVVA 199.f., 1.apr., 6.lieta, 705.op. lapa.
14 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
15 Skatīta: vesture.dodies.lv.
16 LVVA 1679.f., 194.apr., 1. lieta.
17 LVVA 6828.f., 6. apr., 4395. lieta.
18 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 201., 203., 204. lpp.
19 Turpat, 212. lpp.
20 Turpat, 220., 221. lpp.
21 Iekšzeme // Baltijas Vēstnesis. – 1897. – Nr. 67. – 22. marts. Skatīts: periodika.lv
22 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l.
23 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l., 2. lapa.
24 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 246. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
25 J.U. No Skultes un Neubades jūrmalas. Ko domā un dara Baltijā // Jaunā Dienas Lapa. – 1909. – Nr. 296. – 22. decembris. Skatīts: periodika.lv
26 G-s. No Skultes. Iekšzeme // Rīgas Avīze. – 1910. – Nr. 117. – 24. maijs. Skatīts: periodika.lv
27 Galīgi piešķirtās rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 77. – 1. augusts. Skatīts: periodika.lv
28 LVVA 1679.f., 172. apr., 1457. lieta.
29 LVVA 1679.f., 172. apr., 1457. lieta, 196. dokuments.
30 LVVA 1679.f., 172. apr., 1457. lieta, 283. dokuments.
31 LVVA 1679.f., 172. apr., 1457. lieta, 290. dokuments.
32 Likums par lauku nekustamu īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu // Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums. – 1936. – Nr. 22. – 30. oktobris. Skatīts: periodika.lv
33 Lēmums par servitutu nodibināšanu grants bedru ierīkošanai, ceļu iztaisnošanai, pārbūvēm un jaunbūvēm // Valdības Vēstnesis. – 1940. – Nr. 115. – 25. maijs. – 1. lpp. Skatīts: periodika.lv
34 jgb.lv ; Agnese Neija. Jēkabpils novadpētniecības muzeja izmēģinājumu rezultāti augstas ražas izaudzēšanā. Skatīts: creativemuseum.lv
35 LEBM krājums, BDM ZMp 1245, nr. 4.
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
