Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Inču (Bazūnes) kroga vieta atrodas Saulkrastu pilsētā (1940.g. Rīgas apriņķa Pabažu pagastā, Kāpu ielas 1B zemes gabalā, senā Rīgas – Pērnavas lielceļa labajā pusē. Koordinātas: 57.232802 24.392958.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka gājusi bojā I pasaules kara gados, aptuveni tās vietā šodien atrodas 20. gs. II pusē celta privātmāja.
ZIŅAS
Pabažu muižas Inču krogs, kuru līdz 19. gadsimta vidum dēvēja par Bazūnes krogu, ir savdabīgs ar to, ka tā senākā vēsture saistās ar Bātciemu, kas 17. gadsimtā atradās aptuveni 3km uz dienvidiem no Inčupes, blakus Bazinurgai (2.–3. attēls).
Senākais avots, kurā parādās Bazūnes sētas vārds, ir zviedru valdības īstenotā 1638. gada arklu revīzija – tajā citu Carnikavas muižai piederīgo jūrmalas zemnieku (Sweder Brents, Hans Meht, Baht (saimnieks aizbēdzis), Hans Sigul, Stroke Nicke, Hintse Jurring, Bule Jacob, Medde Sabag Rein, Kagge Matsch) vidū minēts arī Basun Marting, kurš ir visai nabadzīgs un parastās jūrmalnieku nodevas – 2000 reņģu un 4 butu virteņu – vietā dod tikai butes.[1]
Lai arī parasti mājvietas revīziju sarakstos ierakstītas novietojuma secībā, tomēr ne šajā gadījumā, jo pēc Hintz un Bule sētām, kas atradās Inčupes labajā krastā (sk. 1683.g. Krimuldas pilsnovada kartē (3. attēls) mājvietas nr. 52/10 un 52/11) 1638. gada sarakstā seko Lilastes ezera ZR krastā novietotā Medzābaku māja aiz kuras tad nāk Basun Marting. Ņemot vērā iepriekšējo lēcienu atpakaļ par kādiem 6km, nav arī pārliecības, ka Basun sēta būtu meklējama netālu no Medzābakiem… Toties, vadoties no augstāk minētā nodevu veida, ir skaidrs, ka Bazūnes pieder piekrastes zvejnieksētām un jebkurā gadījumā atradās blakus jūrmalas ceļam.
Kaut kad 17. gadsimta II pusē Bazūnes sēta tiek pārveidota par krogu. Lielā kadastra ietvaros notikušās 1682.–1683. gada muižu uzmērīšanas protokolā atrodam ierakstītu Bazūnkrogu (Bassunkrüg Andres), kur tas iekļauts kā piederīgs no Carnikavas nodalītajai Pemperu muižai.[2] Joprojām gan nav skaidrs, kur Bazūnkrogs tolaik atradies, jo tam, atšķirībā no lielākās daļas pārējo zemnieksētu, protokolā nav norādīts mājvietas numurs pēc kura kroga novietne būtu viegli atrodama Krimuldas pilsnovada 1683. gada kartē (sk. 3. attēlu). Papildu šai kartei Pemperu muiža detalizēti attēlota vēl trijos atsevišķos, tajā pat 1683. gadā sastādītos plānos.[3] Taču arī to eksplikācijās Bazūnkrogs nav ierakstīts. Toties vienā no šiem plāniem[4] gūstam apstiprinājumu, ka revīzijas protokolā ar numuru 51/7 ierakstītais un jau pieminētajā Krimuldas pilsnovada kartē iezīmētais Pemperu muižas krogs (Pempersche Krögaren, Kalning) patiešām atrodas Bātes ciemā – tas attēlots kā mājvieta ar kroga simbolu (izkārtu karodziņu) Bazinurgas labajā krastā ceļa kreisajā pusē un ierakstīts eksplikācijā ar nr. 1 “Pempersche hoffs krug” (sk. 2. attēlu).
Bazūnes krogu ar savu vārdu beidzot atrodam iezīmētu 1695. gadā sastādītajās Daugavgrīvas un Pērnavas ceļu kartēs[5], kuras salīdzinot ar 1683. gada Pemperu muižas plānu un Krimuldas pilsnovada karti (4. attēls), redzam, ka ceļa karšu “Pemperu muižas Bazūnes krogs” (Bassüles krüg unter Pempern) atrodas turpat, kur 1683. gada karšu Bātes ciema Pemperu muižas krogs (Pempersche Hoffs krug) – jūrmalas ceļa malā, Bazūnurgas labajā krastā. Daugavgrīvas ceļa karte arī apliecina, ka laikā no 1683. līdz 1695. gadam Bātes ciemā ir izveidots vēl viens krogs, kas iezīmēts ciema vidū, Bazinurgas kreisajā krastā (sk. 4. attēlu, kartes fragmentu augšējā labajā pusē). Šis krogs, tāpat kā pārējais ciems, izņemot Pemperu muižas Bazūnes krogu, visdrīzāk pieder virsleitnantam Rihteram.
Iespējams, Bātciema Pemperu muižas krogs arī pirms 1695. gada tika saukts par Bazūnkrogu, taču 1683. gada revīzijā to kļūdaini ieraksta kā divus atsevišķus krogus, vienā gadījumā norādot kroga piederību Pemperu muižai, bet otrā – tā nosaukumu un krodzinieka vārdu… Šķiet, bez jaunu avotu uziešanas šo mīklu atminēt šobrīd nebūs iespējams…
1744.gada arklu revīzijas laikā Pemperu muižas Bātes ciems (4 sētas un krogs) jau ir nonācis Sējas muižas īpašumā, kādā paliek līdz pat Latvijas Republikas izveidošanai (5. attēls). Pārējo Pemperu muižas teritoriju līdz ar tai piederošajām sētām pievieno Pabažu muižai.[6]
Sējas un Pabažu muižas sadala arī abus Bātes ciema krogus / krogus vietas – viens no tiem paliek uz vietas, otrs tiek pārcelts pie Inčupes, blakus Inču sētai.
1751. gada Vidzemes arklu revīzijā lasām, ka Pabažu muižai piederīgais Basun krug ir iznomāts vācu vīram Lindgreinam par 40 Alberta dālderiem gadā (6. attēls)[7], bet Sējas muižā ir divi krogi – viens, kas atrodas pie kāda tuvāk neraksturota ziemas ceļa un otrs, kas novietots pie Pērnavas ceļa Austrumu (resp. Baltijas) jūras piekrastē.[8] Šis pēdējais, šķiet, būs vēlākais Bātes krogs, kas kā Bahtes krug parādās Sējas muižas 1795.g. dvēseļu revīzijas protokolā, bet Mellīna 1791.gada Rīgas apriņķa kartē ar atzīmi “Bohtes” ir iezīmēts (7. attēls) pie Bazinurgas – tur pat, kur 1695. gada ceļu kartēs atradās Pemperu muižas Bazūnkrogs. Šī ir arī man pagaidām senākā zināmā karte, kurā pie Inčupes, tās labajā krastā, ir iezīmēts krogs – jādomā, tas pats, kas gan Pabažu muižas 1751. gada arklu revīzijā, gan dvēseļu revīzijās no 1795. gada līdz pat 1834. gadam tiek saukts par Bazūnkrogu, bet 1850. un 1857.gada revīziju protokolos ierakstīts kā "Bazūnkrogs jeb Inču krogs" (Basun oder Intze krug), savukārt, jaunākos dokumentos un kartēs dēvēts tikai kā Inču krogs.
Dvēseļu revīziju ziņas
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.
Pabažu valsts muižas Bazūnes krogā (Basune krug), kas protokolā ierakstīts ar 50. mājas numuru, 1795. gadā krodzinieks ir kāds 50 gadus vecs brīvs latvietis (freijer Lette) Sīmanis Lanke (Sihmon Lanke), kurš iepriekšējā revīzijā bijis pierakstīts Bīriņu muižā (Coltzen). Sīmanim ir 31 gadus veca sieva Grieta, kas atnākusi no Turaidas Rudzīšu mājām, 8 gadus veca meita Grieta un kopā ar viņu dzīvo māsa Grieta Lanke, kas ir atraitne un pierakstīta Bīriņos (8. attēls).[9]
1811. gada revīzijas laikā Sīmanis Lanke (Siehmon Langke) ir aizgājis uz Liepupes muižu, bet krodzinieks Bazūnes krogā (Bassune krug) tagad no mājām nr. 26 (Kalna Mieļēni) atnākušais Miķelis, kuram 44 gadi. Uz kroga zemes muižas zvejnieki uzcēluši būdu (der hat), kurā dzīvo zvejnieks Ansis ar diviem dēliem. Šajā revīzijā skaitīti tiek tikai vīrieši (9. attēls).[10]
1816. gada revīzijā Bazūnes krogam mainīts kārtas numurs – tagad tas ir ierakstīts kā Pabažu muižas 44. mājvieta. Krodzinieks joprojām Miķelis.[11]
1826. gada revīzija (10. attēls) ir pirmais masveida avots, kurā Vidzemē ierakstīti zemniekiem pēc brīvlaišanas piešķirtie uzvārdi. Līdzšinējais krodzinieks Miķelis Miķeļa dēls pieņēmis uzvārdu Kirilovs, taču pērn 58 gadu vecumā nomiris un viņa vietā saimnieks tagad dēls Mārtiņš, kam 30 ar pusi gadu. Vai Mārtiņš bijis arī krodzinieks, to revīzija mums neatklāj. Arī turpmākajās 3 revīzijās vairs netiek norādīts, kurš ir krodzinieks, ja tāds vispār ir. Krogā 1826. gadā vēl dzīvo Miķeļa atraitne Ede, viņas meita Anne, 2 kalpi un 3 kalpones.[12]
1834. gadā Kirilovi no Bazūnes kroga aizgājuši un tur dzīvo Inces ģimene, kas atnākuši no Inčiem.[13]
1850. gada revīzijā krogs pirmo reizi protokolā ierakstīts kā “Bazūnes jeb Inču krogs (Basun oder Intze krug). Krogā joprojām dzīvo Inces, taču saimnieks ir 45 gadus vecais Pēteris Sīmaņa dēls Kiršteins, kurš 1839. gadā atnācis no Bīriņiem. Vēl dzīvo arī Tenisoni un kāds Jānis Upītis.[14]
Pēdējā dvēseļu revīzija Latvijas teritorijā notika 1857. beigās un 1858. gada sākumā. Pabažu kroņa muižas iedzīvotāji tiek revidēti 1875. gada decembrī. Mājvieta nr. 44 atkal ierakstīta kā Bazūnes jeb Inču krogs, kurā tobrīd dzīvo 8 ģimenēm piederīgi 22 cilvēki, pieaugušos un bērnus ieskaitot (11. attēls).[15] Grūti iedomāties, ka tie visi varētu apdzīvot krogu, kas, spriežot pēc attēlojuma ar krogus simbolu Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga kartē (12. attēls), tobrīd turpina darboties. Jādomā, uz kroga zemes atradās vēl kāda dzīvojamā ēka. Kurš ir saimnieks, šajā revīzijā nav norādīts, taču varam pieņemt, ka tas joprojām ir Pēteris Kiršteins, kam tagad 52 gadi.
***
1900. gadā Baltijas guberņās tiek ieviests valsts spirta monopols un Vidzemē slēdz ap 66% līdz tam pastāvējušo krogu.[16] Inču krogs, šķiet, ir viens no tiem, kas turpina darboties. Kartogrāfiskajos avotos rodamās ziņas gan ir pretrunīgas. Inču krogs ir iezīmēts ap 1905. gadu sastādītā Pabažu valsts muižas plānā (13. attēls), bet nav norādīts nedz ar nosaukumu, nedz kroga simbolu, piemēram, 1915. gadā izdotajā 1906. g. uzmērījuma Krievijas impērijas vienas verstes mēroga militāri topogrāfiskajā kartē (14. attēls). Par kroģēšanas turpināšanu Inču krogā līdz pat 1. pasaules kara sākumam tomēr vairākos 1920.-tos gados tapušos dokumentos norāda vietējie Pabažu iedzīvotāji (sk. tālāk).
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
1919. gada 11. decembrī parakstītā Pabažu un Lenskules valsts muižu sadalīšanas projektā lasām:
“Pabažu muiža Rīgas apriņķī sastāv no galvenā zemes gabala ap muižu un no atsevišķiem gabaliem, no kuriem 3 krogi, 2 pļavu gabali, ķieģeļu ceplis un noliktavas jūrmalā. (..) 2 krogu zemes paliek kā atsevišķas saimniecības, bet Inču kroga zeme tiek turpmāk iedalīta mazos gabalos priekš zvejniekiem un peldu vietām, tā ka atrodas jūrmalā.”[17]
Projektā plānotā Inču kroga sadalīšana gan ievelkas garumā uz vairāk nekā 10 gadiem, jo kroga zemi visā 1905. gada plānā iezīmētaja platībā (sk. 13. attēlu) pieprasa tā ilggadīgais lietotājs Pēteris Ozols.
Ozola prasība, acīmredzot, pamatota Satversmes sapulces 1920. gada 21. decembrī pieņemtā Agrārās reformas likuma II. daļas 44. punktā, kurā teikts: “Priekšrocība uz zemi, kura jau agrāk izdota jeb izrentēta, pieder šīnī likuma paredzētos apmēros šo zemju ilggadīgiem lietotājiem, ja tie saimniecību uz tās uzlabojuši, ieguldīdami darba spēku vai kapitālu.”[18]
To, kas saprotams ar ilggadīgu lietošanu, nosaka Instrukcija Nr. 5. “Par zemes piešķiršanu”: “
§ 9 minētas saimniecības (kurām ir zemnieku māju raksturs un kuras ilgus gadus lietojuši vietējie zemkopji, kā: zemnieku rentes mājām uz zemnieku, muižu un draudžu zemēm (..) un citām tamlīdzīgām saimniecībām) agrārlikumā noteiktās robežās un saskaņā ar šās instrukcijas § 6 piešķiramas viņu tagadējiem lietotājiem, kuru dzimtas tur nepārtraukti saimnieko ne mazāk par 20 gadiem”.[19]
Zemi P.Ozolam arī piešķir un oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1923. gada 1. augusta numurā tiek publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 1923. gada 12. jūlija lēmums (prot.nr. 654, p. 1) no 1923. gada 10. jūlija piešķirt Pēterim Ozolam Rīgas apr. Pabažu pagastā Inču krogu – visu māju. Noraidīti: Kirilovs Jānis, Zviedris Sīmanis, Liepiņš Ernests, Riekstiņš Ernests, Ozoliņš Kārlis, Zviedris Miķelis, Tidriķis Augusts, Rozenbergs Mārtiņš.[20]
Pie Inčupes dzīvojošie Katrīnbādes zvejnieki, kuri cerēja, ka, sadalot kroga zemi kā bija paredzēts 1919. gada sadalīšanas projektā, iegūs nelielus apbūves un tīrumu gabalus, ar šādu iznākumu nav apmierināti un meklē taisnību, rakstot lūgumus piešķiršanu pārskatīt. Bešā palikušo zemes gribētāju rūgtumu pastiprina Ozola rīcība, norobežojot zvejniekiem piekļuvi pie jūras, kur atrodas to laivu novietošanas un tīklu žāvēšanas vietas.
Krogam pretī, ceļa jūras pusē novietoto un 1905. gada plānā iezīmēto Katrīnbādes kūrorta gabalu kā “Inču kroga zvejas mājiņu” 1925. gadā par dzimtu piešķir Edvardam Kirilovam un Jānim Blūtem.[21]
Pa to laiku Ozols, nevarēdams sagaidīt, kad ieradīsies apriņķa mērnieks izdarīt galīgo Inču kroga gabala uzmērīšanu un projekta sastādīšanu, kas nepieciešama īpašuma ierakstīšanai zemes grāmatā, 1925. gada 31. jūlijā raksta lūgumu Zemkopības departamenta direktoram:
“1923. g. 10. jūlijā (Z. I. V. nr. 77) man piešķirtas kā ilggadīgas rentes mājas Rīgas apr. Pabažu pag. Pabažu-Pemperu muižas “Inču krogs nr. XIV” – visa māja. Jau 2 gadus veltīgi gaidu uz valsts mērnieku, tādēļ lūdzu atļaut man izdarīt manas mājas galīgo uzmērīšanu caur valsts zvērinātu mērnieku Jūliju Šmidtu.”[22]
Ozola lūgumu departamenta direktors arī apstiprina un zvērinātais privātmērnieks – gan ne minētais J. Šmidts, bet kāds Steinbergs (sk. tālāk) – vajadzīgo uzmērīšanas darbu izdara (sk. 15. attēlu).
Tikmēr, saņemot jaunas zvejnieku sūdzības un lūgumus, Centrālā Zemes ierīcības komisija, šķiet, arī saprot, ka lēmums piešķirt Ozolam visu muižas laika kroga zemi nav bijis pareizs un 1926. gadā nosūta divus savus locekļus, D.Viļumsonu un J.Sarkanbārdi, noskaidrot situāciju uz vietas. Tehniskajai komisijai adresētajā ziņojumā tie atgriezušies raksta:
“Izpildot C.Z.I.K-jas lēmumu par Pabažu Inču kroga robežu apskatīšanu dabā, mēs atradām sekošu: Inču krogs atrodas Pabažu jūrmalā – Pēterupē, resp. bieži apdzīvotas vietas rajonā. Zemes gabals “Katrinbāde” (sk. 13. attēlā redzamajā plānā krogam ceļa otrajā pusē esošo gabalu “Der Badeort – Chatarinenbad – red. piez.) ir atsevišķs zemes gabals, kuru Inču kroga rentnieks nav lietojis.
Inču krogs nav uzskatāms par zemnieku māju (Resp. – visa zemes gabala piešķiršana ir pretrunā ar augstāk citēto instrukcijas Nr. 5. “Par zemes piešķiršanu” 9.§ – red. piez.), kamdēļ Inču krogs nebūtu piešķirams tā lietotājam visā platībā, un (kamdēļ) sastādītais projekts neatbilst īstenībai un tas būtu pārstrādājams, ieprojektējot Inču kroga ieguvējam apm. 2 ha[23], bet pārējo zemi sadalīt vasarnīču gabalos.
Pamatojoties uz agrāko projektu, Inču kroga lietotājs aizžogojis Jūrmalas joslu, kas traucē zvejniekiem satiksmei.
Mūsu slēdziens: projekts pārstrādājams, ieprojektējot pie Inču kroga apm. 2 ha, pārējos sadalīt apbūves gabalos.”[24]
1927. gadā C.Z.I.K. nolemj, ka Inču kroga un līdz ar to visa Katrīnbādes zvejnieku ciema Zemes ierīcības projekts ir pārstrādājams, kas I šķiras mērnieka J.Līgotāja vadībā tiek izdarīts 1928. gadā (16. attēls).
Projekta aprakstā lasām:
“Inču krogs sadalīts zvejnieku un vasarnīču gabalos saskaņā ar C.Z.I.K. lēmumu no 28. septembra 1927.g. (..) Katriņbādes sadalīšanas projekts pārstrādāts saskaņā ar C.Z.I.K. lēmumu no 11. maija 1927.g. (..) Lai Katriņbādē būtu iespējams pieprasīt zemes gabalus arī karavīriem, tad projektēti no jauna 23 vasarnīču gabali un 3 amatnieku saimniecības, 38 apbūves gabali domāti tikai zvejniekiem-arodniekiem.”[25]
Kā pirmais šajā pārstrādātajā projektā iekļauts “Inču krogs ar ēkām nr. 1, 2 un bij. kroga pamatiem, uz kuriem tiek celta jauna dzīvojamā ēka”. Inču krogam piešķirtās zemes kopplatība 2,206 ha, no tiem “aramzeme smilšana” – 1,423ha, ganības – 0,122ha, priežu mežs (jūras aizsargu joslas mežs) – 0,204ha, zem pagalmiem un ceļiem (Rīgas–Neibādes lielceļš tiek paplašināts līdz 18 mtr. pa kura vidu skaitās kroga robeža) – 0,407ha.[26]
Pēteris Ozols ar jauno projektu, kas viņam no muižas laika apmēram 35ha lielā Inču kroga gabala atstāj tikai nedaudz vairāk kā 2ha zemes ap ēkām, nav apmierināts un to pārsūdz vispirms Rīgas apriņķa Zemes ierīcības komitejā un, kad tā noraida, Augstākās tiesas Senātā.
C.Z.I.K. viedoklis par izskatāmo lietu izklāstīts Senāta administratīvajam departamentam komitejas priekšsēdētāja nosūtītā paskaidrojumā:
“(..) Inču kroga zeme pēc kadastra datiem ir nepārdota muižas zeme, no kuŗas vieta daļa pēc plāna – jūrmalas kāpas nav bijušas kroga nomnieka lietošanā, bet to lietojuši Katriņciema zvejnieki tīklu ižžāvēšanai un zveju rīkošanai. Inču krogam nav arī zemnieku māju raksturs, jo, kā tas redzams no pagasta valdes 1928. g. 4. septembra apliecības Nr. 909., Inču kroga ieguvējs nav līdz pasaules karam pagasta klaušas pildījis, bet krogs ir līdz pat kara sākumam pastāvējis kā reibinošu dzērienu tirgotava. Augšminētā jautājuma noskaidrošanai tika komandēti uz vietas 2 Centrālās zemes ierīcības komitejas locekļi, kuri bez augšminētā vēl konstatēja, ka Pēteris Ozols pēdējā laikā aizžogojis jūrmalas joslu, traucēdams zvejnieku satiksmi, kaut gan agrāk viņš nav pat zinājis, ka pēc kadastra iedalījuma josla ietilpst kroga zemē.
Ievērojot to, ka saskaņā ar agr. ref. lik. II. d. 32. p. nav dalāmas tikai tās saimniecības uz muižu zemēm, kurām ir noteikts vietējo zemnieku saimniecību raksturs, un tā kā Inču krogam tādu pazīmju nav, Centrālā zemes ierīcības komiteja nolēma Inču kroga zemi sadalīt zvejnieku saimniecībās, atstājot pie kroga ēkām 2,79 ha, kādēļ lūdz Ozola sūdzību atstāt bez ievērības.”[27]
Senāts, neskatoties uz C.Z.I.K. argumentiem, tomēr lemj par labu Ozolam un 1931. gada maijā pieņem lēmumu C.Z.I.K. 1928. gadā apstiprināto Inču kroga mājas sadalīšanas projektu atcelt.
Par senāta lēmuma pamatojumu var spriest no Pabažu muižas dalīšanas lietā glabāta, ar roku rakstīta, acīmredzami iekšējai lietošanai domāta, 1931. g. 3. decembrī parakstīta C.Z.I.K. dokumenta:
“(..) šo lēmumu pārsūdzējis ieguvējs Ozols un Senāts atcēlis C.Z.I.K. lēmumu, jo Centr. Z.I.K. pašai neesot tiesība savus lēmumus grozīt, jo Inču krogs piešķirts ar piezīmi “visa māja”). Sakarā ar to būtu jālūdz Senāts atcelt piešķiršanas lēmumu no 1923.g. 12. jūl. (prot. 654, p. 1), kas publicēts Z.I.V. Nr. 77, lp.p. 61, k.n. 8474.”[28]
Kamēr Senāta lēmums ir spēkā, 1928. gada Zemes ierīcības projektā Inču kroga zemē iemērīto zvejnieku gabalu koroborācija (ierakstīšana zemes grāmatā) tiek apturēta.[29]
Kā šādu notikumu pavērsienu uztvēra Katrīnbādes zvejnieki, varam spriest pēc Mārtiņa Rozenberga, Mārtiņa Kalniņa, Jāņa Upīša, Jāņa Riekstiņa un Alfreda Inča 1931. gada 6. novembrī parakstītā, ar neslēptu vilšanās un aizvainojuma sajūtu rakstītā lūguma Centrālās Zemes ierīcības komitejas Tehniskajai komisijai:
“1926./27. gadā Pabāžu pagastā tika sadalītas zvejnieku saimniecības un apbūves gabali. To starpā arī Inču kroga zeme, kas arī bija Valsts fonda zemē. Minētā Inču kroga zemes lietā izbrauca no Rīgas komisija: J.Sarkanbārdis, Viļumsons, mērnieks Līgotājs un vietējais pagasta pārstāvis. Komisija nāca pie slēdziena, ka Inču kroga zeme jāsadala starp vietējiem bezzemniekiem. Sadalītos zemes gabalus pieprasījām mēs, Latvijas atbrīvošanas kauju dalībnieki. Pie mērīšanas darbiem gājām bez atlīdzības. Bet tagad, pēc 3 gadiem tā lieta nonākusi tik tālu, ka Senāts šo projektu ir atcēlis un tā tad Inču kroga rentniekam tiks piešķirtas 96 pūrvietas nevis kā jaunsaimniecība, bet nav zināms, uz kādiem pamatiem. Tagad viņš vietējiem zvejniekiem-bezzemniekiem par augstu maksu iznomā zemi kartupeļu iedēstīšanai. Ja nu vēl viens tāds Pēteris Ozols ieņems Katrinbādē 96 pūrvietas zemes, tad pārējie būs viņa vergi. Tomēr šinīs 96 pūrvietās neietilpst tikai tā zeme vien, ko viņš savā laikā rentēja no Pabažu muižas, bet gan piesavinājās Valsts zemes fonda mežu ap 2 ha, tad jūŗas kāpas līdz ūdenim un Zvejas mājas gabalu Nr. 84F; ar vienu vārdu sakot: ko Pēteris Ozols ir gribējis, to viņa izsauktais mērnieks Steinbergs ir uzmērījis un robežas tika regulētas pēc Ozola vēlēšanās. Cienījamie kungi, ja runājam par taisnību, kur tad nu viņa ir. Mēs aizstāvējām tādas zemes un atsvabinājām tās no muižniecības, bet Ozola pilngadīgais dēls izvairījās no iesaukšanas Latvijas armijā, bet viņa tēvam tomēr tiek piešķirts tikpat kā muižas centrs. Tā tad valsts mērnieka Līgotāja kunga projekts tiek apgāzts un kupicu stabiņi ar valsts ģērboni mētāsies gar ceļa malām. Ja toreiz tāds projekts netiktu izstrādāts, tad mēs, kaŗa vīri, pieprasītu zemi kur citur, bet nu esam tik ilgi gaidījuši, kamēr palikuši bez aramas zemes.
Tādēļ pagodinamies lūgt Centrālās Zemes ierīcības komitejas Technisko komisiju neatstāt tādas robežas pie Inču kroga, jo viņam pietiek ar 2 ha, un pārējo piešķirt vietējiem zvejniekiem – kara vīriem, jo Pēterim Ozolam nav nekādu citu īpašumu tiesību, kā tādas pat, kā katram bijušam muižas rentniekam.”[30]
Dokumentu, kas liecinātu par tālāko notikumu gaitu, dalīšanas lietā nav, taču “Zemes Ierīcības Vēstnesī” 1932. gada 20. decembrī publicētais C.Z.I.K. 20. oktobra lēmums (prot. Nr. 2106, p. 5) rāda, ka Senāts savu 1931. gada lēmumu nākamājā, 1932. gadā ir atcēlis:
“piešķirt Rīgas apr. Pabažu pag. Inču krogs. 127501 Ozols Pēteris VI. gr. 34F 2,206[ha] a)
Piezīme: a) Līdz ar Ozola Pētera ēkām. Mērnieka Līgotāja izstrādāto Inču kroga sadalīšanas projektu, kas apstiprināts C.Z.I.K. 1928. g. 26. sept., nolemj atzīt par pareizu. C.Z.I.K. 1923. g. 12. jūlija un 1928. g. 26. septembra lēmumi, Inču kroga piešķiršanas un sadalīšanas lietās, Senāta 1932. g. 19. aprīļa rīkojumu Nr. 1552 - 25. jūnija Nr. 2437 rīkojumiem – atcelti.”[31]
Savukārt 1933. gadā “Zemes Ierīcības Vēstnesī” publicē C.Z.I.K. plenārsēdes 24. maija lēmumu no 2. jūnija piešķirt Rīgas apr. Pabažu pag. Inču kroga zemē ierīkotas 15 saimniecības.[32]
Visai dīvains un no juridiskā viedokļa neizprotams, ņemot vērā Senāta un C.Z.I.K. 1932. gada rīkojumus un lēmumus, ir pēdejais Pētera Ozola un Inču kroga pieminējums preses publikācijās, kādas var atrast periodika.lv digitalizētajos izdevumos. 1934. gada “Valdības Vēstneša” 3. oktobra numurā Valsts zemes banka “paziņo, ka aizdevuma piedzīšanai:
1) Pabažu pagasta valdē 1934. g. 21. novembri pīkst. 10 pārdos atklātā izsolē Pētera Ozola tiesības uz Rīgas apriņķa Pabažu pagasta Pabažu muižas ilggad. rentes mājas ,,Inču krogs" ar ēkām un citiem zemes piederumiem (skat. „Zemes Ierīcības Vēstnesī" 77. num., 61. lap. p. 8474. num.);
2) Saimniecība sastāv no:
a) zemes 94,93 pūrv. platībā;
b) dzīvojamās ēkas un kūts;
3) Solīšana sāksies no Ls 1300.
4) Solītājiem jānodod līdz izsoles sākumam izsoles noturēšanai pilnvarotam Valsts zemes bankas pārstāvim:
a) drošības naudu vienu piekto daļu no trešā pantā minētās summas, t. i. Ls 260,–;
b) Centrālās zemes ierīcības komitejas apliecību, ka pircējam atļauts iegūt no valsts zemes fonda iedalītu saimniecību. Lūgumi apliecības izsniegšanai jāiesniedz Centrālai zemes ierīcības komitejai vismaz 2 nedēļas pirms izsoles dienas.
Tiesību ieguvējam tūliņ pēc tiesību nosolīšanas jāpapildina iemaksātā drošības nauda līdz vienai piektai daļai no nosolītās summas. Pārējās četras piektdaļas jāiemaksā Valsts zemes bankā ne vēlāk kā 2 nedēļu laikā, skaitot no izsoles dienas. Šo prasību neizpildīšanas gadījumā pircējs zaudē iemaksāto drošības naudu un tiesības uz saimniecību.”[33]
Tajā pat “Valdības Vēstneša” numurā publicēti vēl vairāki citi līdzīgi Valsts zemes bankas paziņojumi par dažādu personu tiesību uz agrrārreformā piešķirtu īpašumu izsoli. Tomēr, ja citā gadījumā jaunais īpašnieks izsolē nopirktās tiesības, jādomā, varēja īstenot, tad sadalītais Inču kroga zemes gabals, izņemot P.Ozolam piešķirtos 2,2ha zemes, jau oficiāli bija piešķirts citām personām, bet sākotnējais 1923. gada lēmums par “visas mājas” piešķiršanu ar Senāta kā augstākās tiesu instances rīkojumu atcelts. Kāda varēja būt izsoles jēga, ja tai nebija tiesiska pamata? Nomināla procedūra?
Pēc Saulkrastu velosipēdu muzeja īpašnieka un novadpētnieka Jāņa Seregina ziņām uz Inču kroga pamatiem Pētera Ozola savulaik uzbūvēto dzīvojamo māju nojauca 1970.-to gadu sākumā. Tās vietā uzbūvēja tagad pastāvošo ēku Kāpu ielā 1b.[34]
Citu ziņu par Inču krogu, tā izmantošanu un piederību Latvijas brīvvalsts gados, vācu un krievpadomju okupācijas periodā manā rīcībā pagaidām nav.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Inču (Bazūnes) krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā.
Kopš 17. gadsimta beigām pastāvējušais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija pilnībā vai daļēji būvēts no koka.
Pēdējā Inču kroga ēka nodega I pasaules kara laikā un pagaidām vienīgais avots, pēc kā var spriest par tās izskatu ir ap 1905. gadu sastādītais Pabažu valsts muižas plāns (13. attēls), kurā redzam divas garenas ceļa labajā pusē novietotas ēkas. Iespējams, vienā no tām atradās krogs, bet otrā stadula. Lai gan tikpat labi otra varētu būt bijusi krodzinieka saimniecības ēka.
AVOTI, LITERATŪRA UN PIEZĪMES
1 Dunsdorfs, Edgars. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija = Die Hakenrevision Livlands 1638 = Actus revisionis Livoniæ 1638. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1938. – 212.lpp.
2 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 29.lpp.
3 LVVA 7404.f., 1.apr., 156., 157., 158. lieta.
4 Turpat, 158. lieta.
5 Turpat, 2194. lieta, 5(43). lapa; 2196. lieta, 3(97)., 3op.(98). lapa.
6 Auns, M. Turaidas un Krimuldas pilsnovada 13.–18. gadsimta vēsturiskā ģeogrāfija // Vidzemes 1624./1625. gada arklu revīzija : Turaidas, Krimuldas un Siguldas pilsnovadi. Rīga : Zinātne, 2019. 306.–307. lpp.
7 LVVA 7348. f., 1. apr., 37. lieta, 562. lpp.
8 Turpat, 492. lpp.
9 LVVA 199.f., 1.apr., 327.lieta, 33.op. lapa.
10 Turpat, 83. lapa.
11 Turpat, 83. lapa.
12 Turpat, 179.–180. lapa.
13 Turpat, 179.–180. lapa.
14 Turpat, 358.op. lapa.
15 Turpat, 519.op.–520. lapa.
16 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 224. lpp.
17 LVVA 1679.f., 172.apr., 1421. lieta, 6. lapa.
18 Agrārās reformas likums, II. daļa. Valsts zemes fonda izlietošana // Likumu un valdības rīkojumu krājums. – 1920. – Nr. 15. – 31. decembris. Skatīts: periodika.lv
19 Instrukcija Nr. 5. Par zemes piešķiršanu // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1920. – Nr. 2. – 1. decembris. Skatīts: periodika.lv
20 Galīgi piešķirtas zemes. Rentes mājas // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 77. – 1. augusts. Skatīts: periodika.lv
21 Galīgi piešķirtās rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1925. – Nr. 163. – 30. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
22 LVVA 1679.f., 172.apr., 1421. lieta, 50. lapa.
23 Saskaņā ar Agrārās reformas likuma II daļas 42. pantu, kas noteica: “Pilsoņiem, kuriem lauksaimniecība nav galvenā nodarbošanās, zemi var piešķirt uz 40. panta noteikumiem: pie pilsētām – līdz 1 hektāram, pie miestiem un laukiem – līdz 2 hektāriem.” Skatīts: periodika.lv
24 LVVA 1679.f., 172.apr., 1421. lieta, 395. lapa.
25 Turpat, 325. lapa.
26 Turpat, 325.op. lapa
27 Turpat, 419. lapa.
28 Turpat, 399. lapa.
29 Turpat, 406. lapa.
30 Turpat, 396.–396.op. lapa.
31 Galīgi piešķirtas zemes: a) jaunsaimniecības. b) rentes mājas // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1932. – Nr. 492. – 20. decembris. Skatīts: periodika.lv
32 Galīgi piešķirtas zemes: a) jaunsaimniecības // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1933. – Nr. 520. - 11. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
33 Citu iestāžu sludinājumi // Valdības Vēstnesis. – 1934. – Nr. 223. – 3. oktobris. Skatīts: periodika.lv
34 J.Seregina e-pasta vēstule V.Grīviņam, 05.05.2023.
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
