Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Lilastes kroga vieta atrodas Ādažu novada Carnikavas pagastā (1940.g. Rīgas apriņķa Ādažu pagastā), senā Rīgas – Pērnavas lielceļa labajā pusē (vecā, kāpas apraktā kroga vieta meklējama ceļa kreisajā pusē), Lilastes ielā, koku pudurī apm. 100 m pirms “Saulainēm”.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka zudusi, tās vietā ap 50 gadu veca egļu audze.
ZIŅAS
Carnikavas muižas Lilastes krogs, šķiet, ierīkots pašās 17. gadsimta beigās – tas vēl neparādās nedz 1682. gada, nedz 1689. gada zemju uzmērīšanas un revīziju protokolos, nav arī iezīmēts Carnikavas muižas 1683. gada plānā, kurā vēlākajā kroga vietā redzam tikai dzirnavnieka māju (2. attēls).[1]
Senākais pagaidām atrastais avots, kas liecina par Lilastes kroga pastāvēšanu ir J.A. Ulriha 1695. gada Daugavgrīvas ceļa karte (4. attēls).[2] Aptuveni vietā, kur 1683. gada plānā atrodas dzirnavnieka māja, Ulrihs iezīmējis Lilastes dzirnavu krogu (Lalastscher Mühlen krug). Jādomā, tā ir viena un tā pati ēka.
1750./1751. gada Vidzemes arklu revīzijas laikā Ādažu draudzes (Neuermühlenschen kirchspiel) Carnikavas muižai (Gut Zarnikau) ir seši krogi. Ceturtais ir Lilastes jeb Dzirnavu krogs, kas par 20 Alberta dālderiem gadā iznomāts dzirnavniekam Ādamam Rūdem (Adam Ruhde).[3]
Lilastes kroga aptuveno atrašanās vietu redzam 1791. gadā sastādītajā L.A. Mellīna Rīgas apriņķa kartē (6. attēls).[4] Savukārt Carnikavas muižas 1819. gada plānā (7. attēls) jau vērojama krietni detalizētāka situācijas aina ar kroga ēkas novietojumu un lokālā ceļu tīkla attēlojumu.[5]
Dvēseļu revīziju materiāli
Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.
Diemžēl Carnikavas muiža ir viena no tām, kuras 1795. gada revīzijas materiāli zuduši (vai vismaz pagaidām nav atrasti) un senākā saglabājusies ir 1811. gada revīzijā. Tās laikā Carnikavas muižas Lilastes krogā (Lilast krug) iepriekšējais saimnieks Hindrihs miris, tagadējais krodzinieks, 37 gadus vecais Jēkabs (Jacob), pārcelts no muižas (8. attēls).[6]
1816. gada dvēseļu revīzijas laikā Jēkabs Jāņa dēls aizgājis vai pārcelts uz mājām nr. 7 (Mēnesdēls) un Lilastes krogā krodzinieks kāds Marting Peter (9. attēls).[7]
1826. gada revīzijas laikā Lilastes krogā dzīvo Toms Jēkaba dēls Sandbergs[8], bet 1834. gadā – Gusts Pētera dēls Bērziņš.[9]
1850. gada revīzijas protokolā lasām, ka Gusts Bērziņš 1847. gadā miris, bet krogā un dzirnavās (Lillastkrug und Mühle) saimnieko 22,5 gadus vecais Bērtulis Jakobsons, Jāņa dēls, no brīvļaužu listes. Turpat dzīvo arī Bērtuļa māte Anne Lange un viņas pārējie bērni – Jānis, Mariņa un Ilze (10. attēls).[10]
***
Carnikavas muižas 1859.–1863. gada plānā (11. attēls), to salīdzinot ar 1819.g. plānu (7. attēls), redzam, ka lielceļa trase pirms Lilastes ir taisnota un līdz ar to arī kroga ēka mainījusi savu novietojumu.[11] Krogs iezīmēts arī Matīsa Siliņa 1894. gadā publicētajā Vidzemes speciālkartē (12. attēls).[12]
Lilastes krogs turpina darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai Baltijas guberņās 1900. gadā, kad Vidzemē tiek slēgti ap 66% krogu.[13] Ap 1901. gadu muižniecības sastādītajā Rīgas apriņķa slēgto krogu sarakstā (13. attēls) lasām, ka Carnikavas draudzes Carnikavas muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti Dūņu, Blusu un Lilastes krogs. Lilastes krogam pēc uzrādītajām ziņām nelieli ienākumi un kroga gada nomas maksa bijusi tikai 180 rubļi (salīdzinājumam – Skultes muižas Gaiļa kroga rentniekam gadā bija jāmaksā 1000 rubļi).[14]
Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Ne visi īpašnieki arī šādu atļauju mēģina saņemt, jo bez stipro dzērienu ienākumiem daudzu krogu iznomāšana vairs nav izdevīga. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Pirmo vidū arī Lilastes krogs. 1904.–1905. gada ziemā Vidzemes muižniecība sagatavo sarakstu, kurā ir uzskaitīti Rīgas apriņķa slēgtie krogi, kurus to īpašnieki vēlētos no jauna atvērt. Viens no anketā iekļautajiem jautājumiem ir: “cik tālu līdz nākamajam atvērtajam krogam?”. Iepretī Dūņu krogam, kuru no jauna vēlas atvērt Carnikavas muižas īpašnieks Panders, kā tuvākie darbojošies minēti Baložu, Lilastes un Blusu krogs.[15]
1909. gada Rihtera “Vidzemes adresu grāmatas” Carnikavas muižas sadaļā lasām, ka muižā pastāv Blusu krogs, Dūņu krogs un Lilastes krogs, kuru nomā Mārtiņš Priede (1864–1946).[16]
Nav zināms, cik ilgi Lilastes krogā Krievijas impērija laikā turpinājās kroģēšana. Domājams, tas slēgts ne vēlāk par 1914. gada 31. decembri, kad, I pasaules karam turpinoties, ar Dvinskas (Daugavpils) kara apgabala (Latvijas teritorijā tajā ietilpa Kurzemes guberņa un Vidzemes guberņas Rīgas apriņķis) pavēli tika atceltas visas vēl spēkā esošās stipro dzērienu tirgošanās atļaujas.[17]
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Lilastes krogs atsāk darbību, taču tagad to apdraud dabas stihija – plūstošās kāpu smiltis, ar kurām, aizliedzot cirst piekrastes mežus visā Vidzemes jūrmalā, 19. gadsimta 80.-tajos gados sāk cīnīties jau cariskās Krievijas administrācija.[18]
1925. gadā žurnālā “Nedēļa” publicēts raksts par Kurzemes un Vidzemes jūrmalu plūstošo smilšu nodarītajiem zaudējumiem. Pieminēta arī kāpa (sk. 16. attēlu), kas “pie Līlasta kroga pienākusi pavisam tuvu ceļam no Ādažiem uz Pabažiem. (..) Pagājušā gadā (t.i. 1924 – V.G.) kāpa aizaugusi 4 pēdas uz priekšu.”[19]
1927. gadā Saeimas budžeta komisijas locekļi un agrārpolitikas komisijas Vidzemes grupa vairāku augstu ierēdņu un departamentu vadītāju pavadībā dodas izbraucienā pa Vidzemi, lai iepazītos ar zvejnieku, zemnieku un uzņēmēju vietējām vajadzībām un problēmām. Lilastē tāda ir ceļojošā kāpa. “Jaunākajās Ziņās” publicētā brauciena reportāžā lasām:
“Ceļojoša kāpa. Starp Lilastes un Dūņu ezeriem un jūru komisija apskatīja milzīgo ceļojošo kāpu, kas jau vairākus gadu desmitus virzās nost no jūras, spiezdamās zemes iekšienē, apbērdama kokus un pat veselas mājas. Redzamas milzu priedes, kas līdz galotnēm apbērtas ar tekošu smilti un nokaltušas. Apbērts līdz šķorēm pat kāds vecs krogs, tā ka īpašnieks turējis par prātīgāku – atkāpties otrpus ceļam un uzcelt jaunu ēku (sk. 17. attēlu).”[20]
Tajā pat 1927. gadā Lilastes krogā ierīko telefona palīgnodaļu.[21] Tā ir telefona apakšcentrāle, kas apkalpo vietējo abonentu tīklu un kur, iepriekš pieteicot, var arī uz vietas veikt telefona sarunu. Daudzviet pasta un telefona palīgnodaļas piesaistītas dzelzceļa stacijām.[22] Sākot no 1920.-to gadu otrās puses Latvijā notiek plaši satiksmes ceļu izbūves darbi. Daudzi vecie zemesceļi kara un pēckara laikā nonākuši gandrīz nelietojamā stāvoklī. Viens no sliktākajiem ir Rīgas–Ainažu lielceļš, kuru nolemj pārbūvēt par šoseju. Darbi tiek uzsākti 1926. gadā un 1928. gadā šoseja ir pabeigta līdz Ādažu muižai. Kāds bija tālākā ceļa stāvoklis posmā Carnikava–Lilaste–Pabaži, liecina izdevumā “Ārpusskolas Izglītība” publicētais K.Slaucītaja pārskats par inspekcijas braucienu Vidzemes jūrmalā 1928. gada vasarā:
“No Carnikavas mans nospraustais ceļa virziens iet uz vairāk kā 20 klm. attāļiem Pabāžiem, tad Pēterupi – Neibādi. Šis ceļa posms ir viens no gŗūtākiem visā manā braucienā, jo ceļš braukšanai ar motocikletu līdz neiespējamībai slikts. Saprotams, arī priekš citiem satiksmes līdzekļiem tas dziļi zem vidusmēra labuma. Jābrīnās par autobusu īpašnieku uzņēmību, kas pie šādiem ceļa apstākļiem tomēr uztur auto satiksmi. Liekas pilnīgi ticami, ka šajos ceļos mašinas mūžs neesot ilgāks par 2 gadiem. Pa šo ceļu braukt ar motocikletu varēja vienīgi pa auto riteņa iebraukto sliedi. Tā vietām tomēr tik dziļa, ka motocikleta pakāji un citas daļas ķeras smiltīs, zaros un rauj tos līdzi.”[23]
1920.-to gadu beigās atklāj autobusu satiksmi starp Rīgu un Lilastes krogu. 1931. gadā 7. decembra “Jaunāko Ziņu” numurā lasām: “Šorīt ½ 9 Rīgas–Lilastes autobuss, šofera Cimura vadībā, braucot pa Ādažu–Carnikavas šoseju, Ādažu muižas tuvumā uz glumā ceļa sācis slīdēt un iegāzies grāvī. Nopietni ievainota galvā Irma Priede no Ādažu pag. Lilastes kroga, bet vieglāki cietuši 5 pasažieri (..).”[24]
Vienlaikus ar šoseju tiek būvēta arī Rīgas–Rūjienas dzelzceļa līnija. Satiksmi posmā Rīga–Saulkrasti atklāj 1934. gada 1. jūnijā. Tajā pat gadā dzelzceļa līnija tiek pagarināta līdz Limbažiem.[25]
Jaunā šoseja pie Lilastes ezera iet blakus dzelzceļam, veco ceļa posmu līdz ar Lilastes krogu un koka tiltu (18. attēls) pār Lilastes upi atstājot malā. Lai arī pēc dzelzceļa satiksmes atklāšanas ceļinieku skaits, kas piestāj krogā atpūsties, iekost vai pārnakšņot, samazinās, tas turpina pastāvēt. 1935. gadā Lilastes krogā darbojas I šķiras traktieris. Īpašniece – iepriekšējā krodzinieka Mārtiņa Priedes meita Alvīne Cīmurs (1909–1952).[26]
Lilastes kroga traktieris, domājams, turpina darboties līdz 1940. gadam, kad Latviju okupē krievpadomju armija, kuras vienības tiek izvietotas arī Lilastē. Tuvākie vietējie iedzīvotāji tur vairs palikt nevar. Vispirms Priežu ģimene tiek izlikta no 1930.-tajos gados uz kroga zemes uzceltās jaunās mājas “Saulainēm”, pēc tam arī no vecā kroga. Vācu laikā kāds no ģimenes, šķiet, Mārtiņa Priedes māsa Trīne atgriežas uz dzīvi Lilastes krogā.[27] Pēc atkārtotās Latvijas okupācijas krievu armija “Saulaines” izmanto savām vajadzībām, bet kroga ēka, kurā 1940.–1950.-tajos gados kāds vēl mitinās, vēlāk tiek pamesta un sabrūk. 1970.-tajos gados tās paliekas nojauc.
1992. gadā ģimenes Upelnieku zars īpašumu atgūst un sāk atjaunot okupantu militāristu nodzīvotās “Saulaines”, bet 1994. gadā nenoskaidrotas personas, domājams no tobrīd jau prombraucošā PSRS/Krievijas armijas personāla, māju nodedzina. Upelnieki tomēr nepadodas, uzbūvē “Saulaines” no jauna un dzīvo tajās joprojām.[28]
Lilastes krogā noburtā roka
Ar krogiem nereti saistās dažādi nostāsti par burvjiem un burvībām. Viens tāds nostāsts 1931. gadā Liepupē pierakstīts arī par Lilastes krogu.
““Zariņu” mājas saimnieks 1889. g. braucis ar saviem puišiem kopā no Rīgas mājā. Piebraukuši pie Līlastkroga plk. 10 vakarā. Nakts tumša. Visi paliek krogā par nakti. Stedelē pabarojuši zirgus un atkrīt, kur nu kuris, cits uz vezuma, cits krogā uz galda, bet pats saimnieks uz sola. Pulkstens sitis viens, kad saimnieks atmodies un cēlis arī puišus augšā. Saimnieka kreisā roka bijusi bez dzīvības. Nav vairs varējis ne mēteli uzvilkt, ne zirgu sakārtot. Ņēmušies roku berzēt, rīvēt, staipīt, bet kā nelīdz, tā nelīdz. Saimnieks paliek pārliecībā, ka roka notirpusi, bet roka neatdzīvojas. Nu sācis braukt pie ārstiem. Nelīdzējušas nekādas zāles. Saimnieks netic pūšļotājiem. Sieva paklusām sarunājas ar nāburga pagastā dzīvojošu vārdotāju. Tā apņemas izdarīt Lilastkrogā ziedošanu.
Braukusi trīs reizes uz ziedošanu, bet nekad nav varējusi to izdarīt, jo vienādi satikusi ļaudis ceļā. Līdz Lilastkrogam 35 verstes. Pienācis atkal rudens. 2 dienas trakojis negaiss. Otrā dienas vakarā vārdotāja devusies ceļā. Lietus ar slapdraņķi nācis zemē. Vārdotāja laimīgi nokļuvusi Lilastkrogā. Nevienu dzīvu radību nesatikusi. Krogs gluži tukšs un tumšs bijis. Izdarījusi ziedošanu, vārdotāja braukusi mājā. Zariņa saimniekam otrā dienā roka bijusi vesela. Ar slimu roku nodzīvojis veselu gadu.”[29]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Lilastes krogs iekļaujas gan dzirnavu, gan lielceļa krogu grupā. Krogs bija novietots vietā, kur savienojās abi no Rīgas izejošie Pērnavas ceļa posmi: līdz 18. gadsimtam vēl izmantotā senākā Rīgas–Daugavgrīvas–Carnikavas un jaunākā Rīgas–Bukultu–Zāmuela pārceltuves trase (sk. 2.–4. attēlu).
17. gadsimta beigās dibinātais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija pilnībā vai daļēji būvēts no koka. Arī nākamās Lilastes kroga ēkas, ieskaitot 20. gadsimta I ceturksnī ceļojošās kāpas aprakto, bija koka celtnes.
Lilastes vecajam krogam 1920.-tajos gados ir sastādīta Pieminekļu valdes arhitektūras pieminekļa lapa. Tajā lasām: “Celtne bija koka. Ļoti īpatnīgs jūrmalas krogs. Krogam ilgu laiku bija jācīnās ar ceļojošām kāpām. Visādi tika iežogots un nosargāts krogs, bet nekas nelīdzēja. Tagad krogs nojaukts un pat ceļš drusku mainīts, jo kāpas pamazām apber priežu silu. Krogs nojaukts gadus 4 atpakaļ.”[30]
Vēl 1912. gadā “Rīgas Avīze” rakstīja par kādu aptuveni Lilastes apkaimē smilšu savulaik aprītu un tobrīd atkal atsegtu senu krogu:
“No Inču gala kāpām vairāk uz Rīgas pusi Gaujas labajā pusē zvejnieks rādīja uz kādu smilšu kāpu kalnu, kurš pamazām virzoties uz priekšu un apklājot visu, kas gadoties ceļā. Šai smilšu kalnā esot aprakti vairāk kā desmit asu gari koki, kuru galotnes rēgojoties vēl laukā. (..) Cik lēni smilšu kalns kustoties uz priekšu, varot noģist, ka tanī vietā, kur viņš bijis, esot jau uzaugušas trīsdesmit gadus vecas priedītes. Pašulaik nākot vaļā kāds smiltīm apputināts krogs. Esot redzama stadula un kroga mūri, ķēķis un veci ķēķa trauki. Atrodot pat naudu; protams, tā nederīga, sarūsējusi un izdēdējusi. Kas šis par krogu, to neviens nezinot, nedz par to esot kaut kāda atmiņa uzglabājusies.”[31].
Kā ainavā varēja izskatīties smilšu apbērtais vecais Lilastes krogs, var iztēloties, aplūkojot fotogrāfiju ar kādu Kuršu nērijā 20. gadsimta sākumā kāpas pa pusei jau ieputinātu celtni (21. attēls).
Ap 1920.-to gadu jaunuzceltā Lilastes kroga ēka (17. attēls) bija 4 logailu asu vienstāva celtne ar divslīpju jumtu, kurai gareniski pievienots koka šķūnis jeb stadula. Jumtam nedaudz nošļaupti gali. Kroga ēka, šķiet, celta koka konstrukcijā ar apmestu stāvu. Ēkas vidū rizalīts ar mezonīnu, jumtā izbūvētas lukarnas. Kā redzam ap 1950.–1960.g. uzņemtā fotogrāfijā, krogus ēka vēlāk (iespējams, 1930.-to gadu II pusē) pagarināta, piebūvi uzceļot nojauktā šķūņa vai stadulas vietā.
AVOTI UN LITERATŪRA
1 LVVA 7404.f., 1.apr., 162. lieta.
2 Turpat, 2194. lieta, 4.op. lapa.
3 LVVA 7348.f., 1. apr., 36.l., 197.(415.) lapa.
4 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
5 LVVA 1679.f., 189.apr., 110.lieta.
6 LVVA 199.f., 1.apr., 526.lieta, 11. lapa.
7 Turpat, 50.op. lapa.
8 Turpat, 90.op. lapa.
9 Turpat, 134.op. lapa.
10 Turpat, 194.op. lapa.
11 LVVA 1679.f., 194.apr., 208.lieta.
12 LVVA 6828.f., 6.apr., 4395. lieta.
13 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 224. lpp.
14 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l., 53. lapa.
15 Turpat, 18. lapa.
16 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 332.sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
17 Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1914. – Nr. 44. – 29. oktobris. Skatīts: periodika.lv
18 Iekšzemes ziņas // Dienas Lapa. – 1888. – Nr. 299. – 31. decembris. Skatīts: periodika.lv
19 Plūstošās piejūras smiltis // Nedēļa. – 1925. – Nr. 27. – 3. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
20 Saeimas budžetu komisijas brauciens Vidzemē // Jaunākās Ziņas. – 1927. – Nr. 160. – 22. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
21 Valdības iestāžu paziņojumi. Atklātas sekošas telefona palīgnodaļas // Valdības Vēstnesis. - 1927. - Nr. 156. - 19. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
22 404. rīkojums // Dzelzceļu Vēstnesis. Oficiālā daļa. – 1939. – Nr. 36. – 16. septembris. Skatīts: periodika.lv
23 Slaucītājs, K. Sabiedriskā dzīve Vidzemes jūrmalas apgabalā // Ārpusskolas Izglītība. – 1929. – Nr. 10. – 1. oktobris. Skatīts: periodika.lv
24 Autobusa katastrofā šorīt cietuši 6 cilvēki // Jaunākās Ziņas. – 1931. – Nr. 275. – 7. decembris. Skatīts: periodika.lv
25 Latvijas dzelzceļi, 1918–1938. Valsts dzelzceļu izdevniecība, 1938. – 448.lpp.
26 Salnais, V un Maldups, A. Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 9.lpp.; Laumas Upelnieces V.Grīviņam 2024.g. aprīlī sniegtās ziņas; E.Upelnieka sastādītais ģeneoloģisko ziņu apkopojums “Priedes dzimtas vēsture” (Glabājas Carnikavas novadpētniecības muzejā).
27 Laumas Upelnieces V.Grīviņam 2024.g. aprīlī sniegtās ziņas.
28 Tas pats.
29 LFK 1126,14.
30 NKMP KMIC, mape Krogi. bijušais Rīgas rajons 08-04-III-41-3338, lapa nr. 6, inv. nr. 7797-KM.
31 Izbrauciens uz Pabažiem // Rīgas Avīze. – 1912. – Nr. 172. – 27. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
