Bātes krogs

ATRAŠANĀS VIETA

Bātes krogs atrodas Saulkrastu novada Saulkrastu pagasta (1940.g. Rīgas apriņķa Ādažu pagastā) Bātciemā, zemes gabalā Kāpas 2, senā Rīgas–Pērnavas lielceļa kreisajā pusē.

MŪSDIENU STĀVOKLIS

Ēkas kroga daļa saglabājusies, daļēji pārbūvēta, apsaimniekota, labā tehniskā stāvoklī. Ēka atrodas privātā teritorijā un apskatei bez iepriekšējas saskaņošanas nav pieejama.

ZIŅAS

Vēsturiski Bātes ciems atradies Krimuldas pilsnovada Pemperu muižas (vāc. – Pempern) robežās, Rīgas līča austruma krasta jūrmalas ceļa malā. Pemperu muiža jau 18.gadsimtā pievienota citiem īpašumiem – pamatnogabals tiek iekļauts Pabažu muižā, taču neliela teritorija ap Bātciemu pievienota Sējas muižai.

Jūrmalas ceļš, kas savieno Daugavas lejteci (Rīgu) ar Igauniju (Pērnavu un tālāk ar Rēveli (Tallinu)), pastāv vismaz kopš dzelzs laikmeta un ir pieminēts jau Indriķa hronikā. Ceļa nozīme, tam kļūstot par valsts mēroga satiksmes maģistrāli, pieaug 17. gadsimta sākumā, zviedriem iekarojot Vidzemi un Igauniju. Zviedru valdībai ceļš ir svarīgs gan karaspēka pārvietošanai, gan pasta un ziņnešu saziņas nodrošināšanai kā jaunās provinces iekšienē, tā ar galvaspilsētu Stokholmā.

Vidzemes ceļu uzturēšanu zviedru valdība uzliek par pienākumu zemes īpašniekiem, t.i. muižniekiem, bet viss darbu smagums, protams, gulstas uz zemnieku pleciem.

Senākais avots, kādu izdevās atrast ar Bātes vārda pieminējumu, ir 1638.gada arklu revīzija. Tajā ierakstītas Pemperu muižas Baht un Meth sētas, kuras ceļa uzturēšanas vajadzībai nodotas Kristofera Rihtera (Chrisstoffer Richter) īpašumā. Ja šo māju iemītnieki veic ceļa darbus, tad citi zvejnieki nodevas maksā ar reņģēm un butēm (plekstēm).[1]

Ciemu bez nosaukuma ar 4 zvejnieku (fischer bauern) sētām un Pemperu muižas krogu (Pempersche hoffs Krug) redzam iezīmētu (2.attēls) 1683.gadā sastādītā Pemperu muižas plāna 1780.gada kopijā. Kā norādīts plāna eksplikācijā, virsleitnantam Rihteram (iespējams, 1638.g. revīzijā minētā Rihtera dēlam) tagad pieder visas ciema mājas (izņemot krogu).[2]

Šīs pašas mājvietas, tikai attēlotas mazākā mērogā, ir iezīmētas arī Krimuldas pilsnovada 1682.–1683. gada kartē (3. attēls).[3] Bātes ciemu – nu jau ar šo nosaukumu – redzam arī 1695.gadā sastādītā Daugavgrīvas ceļa kartē (4. attēls). Jūrmalas ceļa labajā pusē ir attēlotas divas, ciemu nosacīti attēlojošas zvejnieksētas, kuru vidū iezīmēts krogs bez nosaukuma (krug), bet pretējā pusē uzraksts: "Baartes zeem H oberstlieutn Richter gehorih" (Bārtes ciems, pieder virsleitnanta Rihtera kungam).[4]

Bazūnes krogs 

Savukārt tūlīt aiz Bātes ciema Inčupes virzienā 1695.gada Daugavgrīvas ceļa kartē iezīmēts otrs krogs, kam blakus paskaidrojums: “Pemperu muižas Bazūnes krogs” (Bassüles krüg unter Pempern). Bazūnes/Basūles krogu tajā pat novietojumā un ar to pašu paskaidrojumu redzam arī vienlaikus ar Daugavgrīvas ceļa karti zīmētajā Pērnavas ceļa kartē, kas attēlo mazākas nozīmēs ceļu (landstrase), kurš no Iļķenes pārceltuves taisnā virzienā cauri purvājiem un mežiem ved līdz Bazūnurgai un netālu no tās pievienojas jūrmalas lielceļam.[5]

Salīdzinot 1683. gada Pemperu muižas plānu ar 1695. gada Daugavgrīvas un Pērnavas ceļu kartēm (5. attēls), redzam, ka 1683. gada “Pemperu muižas krogs” atrodas turpat, kur 1695. gada karšu Pemperu muižas Bazūnes/Basūles krogs. Attiecīgi – tas ir viens un tas pats krogs vai vismaz viena un tā pati kroga vieta. Neatbildēts pagaidām paliek tikai jautājums, kur Bazūnes krogs (Bassunkrüg Andres – bez numura un attēlojuma Krimuldas pilsnovada kartē un Pemperu muižas plānā) atradās 1682./83. gada revīzijas laikā, kad tas ir uzskaitīts kā Pemperu muižas piederums vienlaikus ar Bazūnurgas labajā krastā lielceļa malā precīzi lokalizēto Pemperu muižas krogu (Pempersche Krögaren, Kalning – numurs 51/7 Krimuldas pilsnovada kartē (3. attēls) un Pempersche hoffs Krug – Nr. 1 Pemperu muižas plānā (2. attēls)).[6]

Šī neskaidrība pieļauj divas iespējamības. Viena varētu būt revizoru kļūda, kā divus atsevišķus krogus protokolā ierakstot gan Pemperu muižas Bātciema krogu, gan tā nosaukumu kopā ar krodzinieka vārdu (Andres). Bet otra tāda, ka Bazūnes kroga nosaukums uz Bazūnurgas (kas tolaik tādā gadījumā vēl nemaz nebija Bazūnurga, bet tika dēvēta citā, tagad aizmirstā vārdā) krastu pārnācis no kādas citas, šobrīd mums precīzi nezināmas, bet ne pārāk tālu esošas vietas.

Senākais avots, kurā parādās Bazūnes mājvārds, ir zviedru valdības īstenotā 1638. gada arklu revīzija – tajā citu Carnikavas muižai piederīgo jūrmalas zemnieku (Sweder Brents, Hans Meht, Baht (saimnieks aizbēdzis), Hans Sigul, Stroke Nicke, Hintse Jurring, Bule Jacob, Medde Sabag Rein, Kagge Matsch) vidū kā priekšpēdējais minēts arī Basun Marting, kurš ir visai nabadzīgs un parastās jūrmalnieku nodevas – 2000 reņģu un 4 butu virteņu – vietā dod tikai butes.[7]

Lai arī mājvietas revīziju sarakstos parasti ierakstītas novietojuma secībā, šis nav tas gadījums, jo pēc Hintz un Bule sētām, kas atradās Inčupes labajā krastā (sk. 1683.g. Krimuldas pilsnovada kartē (3. attēls) mājvietas 52/10 un 52/11) 1638. gada sarakstā seko Lilastes ezera ZR krastā novietotā Medzābaku māja aiz kuras tad nāk Basun Marting. Ņemot vērā iepriekšējo lēcienu atpakaļ par kādiem 6km, nav pārliecības, ka Basun sēta būtu meklējama netālu no Medzābakiem… Toties, vadoties no augstāk minētā nodevu veida, ir skaidrs, ka Bazūnes pieder jūrmalas zvejnieksētām un jebkurā gadījumā atradās blakus vai netālu no jūrmalas ceļa.

1744.gada arklu revīzijas laikā Pemperu muižas Bātes ciems (4 sētas un krogs) jau ir nonācis Sējas muižas īpašumā, kādā paliek līdz pat Latvijas Republikas izveidošanai (6., 17., 30. attēls). Pašu Pemperu muižu ar pārējām tai piederošajām sētām kā pusmuižu pievieno Pabažu muižai.[9]

Sējas un Pabažu muižas sadala arī abus Bātes ciema krogus / krogus vietas – viens no tiem paliek uz vietas Bātciemā, otrs – Bazūnes krogs – tiek pārcelts pie Inčupes, blakus Inču sētai.

1751. gada Vidzemes arklu revīzijā lasām, ka Pabažu muižai piederīgais Basun krug ir iznomāts vācu vīram Lindgreinam par 40 Alberta dālderiem gadā [10], bet Sējas muižā ir divi krogi – viens, kas atrodas pie kāda tuvāk neraksturota ziemas ceļa un otrs, kas novietots pie Pērnavas ceļa Austrumu (resp. Baltijas) jūras piekrastē.[11] Šis pēdējais, šķiet, būs vēlākais Bātes krogs, kas kā Bahtes krug parādās Sējas muižas 1795.g. dvēseļu revīzijas protokolā, bet Mellīna 1791.gada Rīgas apriņķa kartē ar atzīmi “Bohtes” ir iezīmēts (7. attēls) pie Bazinurgas – tur pat, kur 1695. gada ceļu kartēs atradās Pemperu muižas Bazūnkrogs. Šī ir arī man pagaidām senākā zināmā karte, kurā pie Inčupes, tās labajā krastā, lielceļa malā ir iezīmēts krogs – jādomā, tas pats, kas gan Pabažu muižas 1751. gada arklu revīzijā, gan dvēseļu revīzijās no 1795. gada līdz pat 1834. gadam tiek saukts par Bazūnkrogu, bet 1850. un 1857.gada revīziju protokolos ierakstīts kā "Bazūnkrogs jeb Inču krogs" (Basun oder Intze krug), savukārt, jaunākos dokumentos un kartēs dēvēts tikai kā Inču krogs.[12]

***

Tā kā Jūrmalas ceļš vietumis ir ļoti smilšains un grūti izbraucams un tā uzturēšana nevedas viegli, nereti apgrūtinot un aizkavējot pasta laicīgu nogādāšanu adresātiem, 1793. gadā Baltijas ģenerālgubernators kņazs Repins izdod pavēli, kurā runāts par nepieciešamību izveidot jaunu, no jūras krasta attālinātu pasta ceļu. Jaunā trase, kuru sāk izmantot ap 1800. gadu, uz Pērnavu ved caur Valmieru, Rencēniem, Rūjienu, Meizakilu, Lodju un Surju. Tā ir par 102 verstīm garāka nekā vecais jūrmalas ceļš, bet ar tās ierīkošanu kļūst iespējams vieglāk noorganizēt vietējo Ziemeļlatvijas un Dienvidrietumigaunijas draudžu pasta tīklu. Pēc pasta līnijas pārnešanas uz jauno trasi Rīgas–Salacgrīvas–Pērnavas ceļa nozīme mazinājās, tas zaudēja guberņas maģistrāles statusu, kļūstot par apriņķa un draudzes nozīmes ceļu.[14]

Aptuveni līdz 19. gadsimta pirmajām desmitgadem Bātciems atradies tuvāk jūrai ~ 0,5 km uz ziemeļiem no tagadējās vietas. Ciema mājas bija novietotas Bazūnurgas kreisajā, bet krogs, kas tagad tiek saukts par Bātes krogu, labajā pusē (2. attēls). Tad, domājams, dēļ piekrastes meža izciršanas, ciemu sāka apdraudēt ceļojošās kāpas un, lai nepieļautu aprakšanu smiltīs, visas mājas, kā redzam Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (8. attēls), ne vēlāk kā līdz 1830.-tajiem gadiem tiek pārceltas uz tagadējo novietojumu, abpus toreizējam Rīgas–Pērnavas lielceļam. Jādomā, ka vienlaikus ar citām ēkām uz savu vēlāko vietu mūsdienu Kāpu 2 zemesgabalā tika pārcelts arī Bātes krogs – Rikera kartē tas nav iezīmēts, bet kroga pastāvēšanu vismaz līdz 19. gadsimta vidum apliecina dvēseļu revīzijas (sk. tālāk). Bātciema “Vecsiliņos” dzīvojošais Roberts Siliņš novadpētniekam Gintam Skutānam 1994. gadā stāstījis, ka “Sējas kungs esot citam kungam paspēlējis kārtīs to mežu, kas audzis jūrmalā. Vinnētājs ar mežu esot nocirtis, un Bātes ciemu aizcēluši prom no jūras.”[15]

Dvēseļu revīziju materiāli

Par dvēseļu revīzijām sauca Krievijas impērijas tautas skaitīšanas, kuru mērķis bija noskaidrot tā sauktās “galvas naudas” nodokļa maksātājus katras muižas un pilsētas ietvaros. Pavisam, laikā no 1718. līdz 1858. gadam Krievijā notika 10 dvēseļu revīzijas, no tām Latvijas teritorijā – septiņas (Kurzemē sešas). Rīgas guberņas 1782. gada revīzija saglabājusies nepilnīgi un pirmā dvēseļu revīzija, kuras materiāli gandrīz pilnībā saglabājušies un plaši izmantojami gan dzimtu, gan mājvietu vēstures izpētē, Vidzemē notika 1795. gadā.

1795. gada revīzijas (Krievijas impērijas 5. dvēseļu revīzija) laikā Bātes krogā (Bahtes krug) saimnieks 26 gadus vecais Jānis. Krogā pavisam 9 iedzīvotāji, to vidū arī 45 gadus vecais bijušais krodzinieks Jānis (10. attēls).[16]

1811. gada protokolā (11. attēls) lasām, ka krodzinieks Jānis nomiris un viņa vietā ir 36 gadus vecais Miķelis (Miekel).[17]

1816. gadā (12. attēls) krodzinieks joprojām Miķelis Viļuma dēls, kuram tagad 40 gadu.[18]

1826. gada revīzija ir pirmais masveida vēstures avots, kurā Vidzemē parādās zemniekiem pēc atbrīvošanas no dzimtbūšanas piešķirtie uzvārdi. Bātes krogā kā saimnieks norādīts Miķelis Viļuma dēls Rozītis, kurš revīzijas laikā 50 gadus vecs (13. attēls). Nav norādes, ka viņš pildītu arī krodzinieka amatu, taču jādomā, ka krogs turpina darboties.[19]

1834. gadā norādīts (14. attēls), ka Miķelis Viļuma dēls Rozītis 1833. gadā aizgājis uz Pabažiem, bet krodzinieks Bātes krogā ir 31 gadu vecais Mārtiņš Tītmanis Mārtiņa dēls.[20]

1850. gadā (15. attēls) krodzinieks ir 44 gadus vecais Jānis Treijs, kurš 1848. gadā atnācis no Duntes muižas (Rutern).[21]

Jānis Treijs ar ģimeni Bātes krogā dzīvo arī pēdējās, 10. dvēseļu revīzijas laikā 1857. gadā. Krogā vēl mitinās Jēkaba Beirota ģimene un Pēteris Stuge (16. attēls). Vai kāds no viņiem vēl ir krodzinieks, nav norādīts.[22]

***

Visai iespējams, ka kroģēšana Bātes krogā ap 1860.–1870.-tajiem gadiem beidzas, jo jūrmalas ceļš posmā no Bātciema līdz Inčupei pārpurvojas, kļūst arvien sliktāks un grūtāk izbraucams, kādēļ ap 19. gadsimta vidu tiek ierīkots apbraucamais ceļš, kas ievirzās apmēram 2km iekšzemē (18. attēlā iezīmēts ar zaļu krāsu). Kā ceļu uz Inčupi lieto arī pludmali, uz kuru izbrauc aiz Bātes kroga gar Bātes kāpas Z galu pagriežoties pa kreisi uz jūru (18. attēlā ar gaiši zilu iezīmētais ceļš, 21. attēls). Šo posmu, kas attālumā ziņā ir krietni īsāks par apvedceļu, vezumnieki iesauc par “pliko strandu”.[23] Ziemas laikā, kad purvainās vietas aizsalst, reizēm brauc arī pa vecā ceļa trasi gar kāpas malu (19. attēls). Braukšana pa pludmali kā vieglāk izbraucamu ceļu turpinājās līdz pat jaunās šosejas izbūvei 1930.-to gadu otrajā pusē.[24]

Ne vēlāk kā 1890.-to gadu sākumā Bātes krogā kā rentnieki ienāk Ernšteini. Pēterupes baznīcas mācītāja 1943. gadā Annai Leontīnei Ernšteinai (vēlāk Bērziņa, tad Rozenfelde) izdotā dzimšanas apliecībā (22. attēls) lasām, ka viņa dzimusi “Lejas Bātes” mājās 1892. gada 15. aprīlī Jāņa Ernšteina un viņa sievas Trīnes (dzimušas Bērziņš) ģimenē.

Senākais Bātes kroga attēls ir Bērziņu ģimenē saglabāta, 20. gadsimta sākumā uzņemta fotogrāfija, kurā redzama kroga ceļa puses fasāde (23. attēls). Pie durvīm, domājams, stāv Jānis Ernšteins.

Ap gadsimtu miju un 20. gs. pirmajās desmitgadēs krogs dēvēts dažādos vārdos. Bērziņu ģimenes arhīvā glabājas laika posmā no 1907. līdz 1927. gadam ģimenes locekļiem sūtītas pastkartes (25.–27. attēls). Lielakā daļa no tām adresētas uz “Lejas Bātēm” (42 gab.) un Bātciemu (28 gab.). Retāk kā saņemšanas vieta norādīts Bātes krogs (6 gab.) un Sējas krogs (4 gab.), bet pavisam reti – Sējas Bātes krogs (1 gab.), Bātes (2 gab.), Bādciems (1 gab.) un Badciems (1 gab.).

1918. gada decembrī un 1919. gada janvārī Latgali, Vidzemi un Kurzemi līdz Ventas līnijai ieņem komunistiskās Krievijas sūtītais, galvenokārt no latviešu sarkanajiem strēlniekiem sastāvošais karaspēks un tā sagrābtajā Latvijas daļā tiek nodibināta tā dēvētā padomju Latvija, ko pārvalda Maskavā 4. decembrī dibinātā Pētera Stučkas valdība. Visa zeme tiek nacionalizēta, daļā muižu izveidojot padomju saimniecības, bet pārējo izrentējot gan līdzšinējiem rentniekiem, gan īpašniekiem. Rentes līgumus slēdz tikai uz gadu. Tādu līgumu Rīgas apriņķa Sējas pagasta Strādnieku padome 1919. gada 3. maijā slēdz arī ar Bātes kroga rentnieku Jāni Ernšteinu (24. attēls).

Stučkas komunistu režīms tomēr ātri sabrūk un jau 1919. gada maija beigās Vidzemes jūrmala ir atbrīvota. Vēl gan latviešiem jāizcīna uzvara Cēsu kaujās un bermontiādē un tad var ķerties pie savas pašu valsts celtniecības. Viens no svarīgākajiem jaunās Latvijas Republikas lēmumiem ir Satversmes sapulces 1920. gadā pieņemtais Agrārās reformas likums, ar kuru tiek atjaunots vēsturiskais un sociālais taisnīgums, latviešiem atgūstot viņu senčiem vācu iebrucēju nolaupīto zemi. Agrārās reformas (1920–1937) ietvaros muižas, tostarp arī tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.

Ja Sējas muižas pamatteritorijā zeme tiek sadalīta un piešķirta vairumā gadījumu līdz 1924. gadam, tad Bātciema zvejnieku ciema sadalīšana ievelkas garumā un Centrālā Zemes ierīcības komiteja ciema saimniecību ierīcības projektu apstiprina tikai 1927. gada 4. maijā. Tiek sadalītas 10 jau pastāvošās mājas, papildu izveido 3 jaunus zvejnieku apbūves gabalus bez ēkām un visu ceļojošo kāpu teritoriju atstāj kā vienu gabalu valsts meža fondā ar mērķi apturēt to tālāku virzīšanos.[25]

Bātes krogs I šķiras mērnieka J. Līgotāja sastādītajā projektā ir nodalīts kā gabals nr. 133F. Uz zemes ir trīs ēkas – dzīvojamā ēka un kūts zem viena jumta (sienas no koka, jumts – skaidu, stāvoklis – veca), klēts (koka, skaidu, vidējs) un reņģu žāvētava (koka, dēļu, vidējs). Pamatgabala platība 1,480 ha, tai skaitā: sakņu dārzs – 0,005ha, aramzeme smilšaina – 0,150ha, pļavas – 0,425ha, ganības – 0,190ha, priežu mežs – 0,445ha, zāļu purvs – 0,070ha, zem pagalma un ceļiem – 0,179ha, grāvji – 0,016ha. Blakus piezīme: “Ir ilggad. lietotājs. Pēc veciem plāniem kā arī izrakstiem no zemes gr. nav redzama kroga agrākā zemes platība.”

Vēl Bātes krogam tiek piedalīti divi starpgabali – 133Fa un 133Fb, attiecīgi 1,420ha un 0,400ha platībā. Visa zemes kopplatība 3,300ha.[26]

Bātes kroga zemes gabala robežas, kroga ēku un veco ceļu līdz ar pārējiem Bātciema zemes gabaliem un ēkām redzam iezīmētu 1934. gadā sakarā ar jaunās šosejas un dzelzceļa izbūvi sastādītajā Rīgas apriņķa Sējas pagasta Sējas muižas zvejnieku ciema “Bātciems” izmaiņu projekta plānā (30. attēls).[27]

Neskatoties uz to, ka Bātciema sadalīšanas projekts tiek apstiprināts 1927. gadā, Bātes krogs īpašumā tiek piešķirts tikai 1934. gadā un nevis Jānim Ernšteinam, bet viņa meitai Annai, kura tobrīd jau ir Rozenfelde.[28] Jādomā, ka Jānis miris un Annai pagājis laiks, kamēr nokārtojusi mantojuma dokumentus.

1920.–1930.-tajos gados Bātes kroga iedzīvotāji, tāpat kā pārējie bātciemieši nodarbojas ar zvejniecību. 1919. gadā dzimušā Annas un Ernesta Bērziņu dēla Osvalda Bērziņa 1935. gada tautas skaitīšanas kartītē (31. attēls) lasām, ka viņš jau patstāvīgi iegūst sev līdzekļus iztikai strādājot zvejniecības darbā kā ģimenes loceklis bez noteikta atalgojuma. Skolu puisis vairs neapmeklē, ir pabeidzis 6 klases un norādījis, ka bez valsts valodas vēl prot arī runāt vāciski.

1935. gadā visi četri Bātes kroga zemes gabali (galīgajā uzmērīšanā īpašumam 133F piedalīts vēl neliels trešais starpgabals 133F-e) tiek koroborēti Zemes grāmatā, īpašumam piešķirot “Kāpu” vārdu (32. attēls). Nav zināms, vai jauno nosaukumu izvēlējās paši īpašnieki, vai to ieteica pieņemt pašvaldība, vadoties pēc 1936. gadā pieņemtā likuma par lauku nekustamo īpašumu pārdēvēšanu. Likumu piemērojot īpašnieki un pašvaldības daļēji brīvprātīgi, daļēji piespiedu kārtā tika aicināti pārdēvēt tos lauku īpašumus, kuru nosaukumos bija "nepieklājīgi un nelatviski vārdi", par kādiem K.Ulmaņa valdība uzskatīja arī “muiža” un “krogs”.

Otrā pasaules kara laikā, vācu armijai 1944. gada rudenī atkāpjoties, Bātciemu apšauda krievu artilērija, viens lādiņš trāpa arī kroga ēkā. Par laimi neviens iedzīvotājs necieš. Ēkas sašautais dienvidu gals ap 1947./1948. gadu tiek nojaukts (35., 36. attēls). Pirms tam, ap 1935. gadu, jau ir nojaukta par kūti izmantotā stadula.

Pēc Otrā pasaules kara Bērziņu ģimene Bātes krogu izmanto kā vasaras māju. 1960.-to gadu vidū ēka tiek daļēji atjaunota – apšūta ar dēlīšiem, logiem pielikti slēģi, uzklāts jauns skaidu jumts, pielabots skurstenis, tam uzliekot vāku, lai novērstu lietus ūdens iekļūšanu (funkcionējošas krāsnis tajā laikā mājā nebija, un, lai īpašums oficiāli skaitītos kā vasarnīca, nevis patstāvīgi apdzīvojama māja, tad krāsns arī nedrīkstēja būt); pagalmā tiek iekopts dārzs, stādīti koki un košumkrūmi (39., 40. attēls). 1960.-to gadu pašās beigās ēkai uzceļ piebūvi (44. attēls), kas vēlāk tiek paplašināta.

Uz pastāvīgu dzīvi Bērziņi Bātes krogā (Kāpās) atkal pārceļas 1990.-to gadu sākumā. 2011. gadā vecajai ēkai tiek nomainīta jumta konstrukcija un uzsākta atjaunošana, kas, saimniekiem cenšoties pēc iespējas saglabāt vēsturiskās konstrukcijas un būvdetaļas, pakāpeniski joprojām turpinās...

TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS

Tipoloģiski Bātes krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. Krogs atradās vismaz kopš 17. gadsimta sākuma pastāvošā zvejnieku ciemā, kas bija novietojies Rīgas–Pērnavas jūrmalas ceļa malā (2. attēls).

17. gadsimta otrajā pusē dibinātais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija pilnībā vai daļēji būvēts no koka. 19. gadsimta I pusē Bātes krogs līdz ar pārējām Bātciema ēkām, lai izvairītos no aprakšanas zem vēja dzītas ceļojošās kāpas smiltīm, tiek pārcelts nepilnu kilometru Lilastes virzienā. Pagaidām nav skaidrs, kad celta tagadējā vietā esošā Bātes kroga ēka. Kroga ceļa puses fasādes ārsienas baļķī ir iegrebti (tagad aizsegti ar apšuvuma dēļiem) iniciāļi MK(?) un gadaskaitlis “1861” (66. attēls). Iespējams, tas ir ēkas celšanas vai pārbūves gads.

Līdz 20. gadsimta I pusei savu sākotnējo veidolu saglabājušais krogs (sk. 23. attēlu) bija guļbaļķu konstrukcijā būvēta vienstāva garenbūve ar vienu gareniski pievienotu stadulu. Ēkas stūri bija likti krusta paksī, stāva baļķi aptēsti. Krogus daļas ceļa puses fasādē bija ieejas durvis bez lieveņa, ar šauru virsgaismas logu un trīs sešrūšu divviru logiem istabās. Pretī durvīm ēkas vidū atradās līdz mūsdienām saglabājies no ķieģeļiem mūrēts apvalkdūmenis (sk. 49., 50., 55. un 60. attēlu). Krogam bija skaidām klāts divslīpju jumts ar pusnošļauptiem galiem.

20. gadsimtā kroga ēka vispirms zaudēja vēl 1934. gada Bātciema plānā (sk. 30. attēlu) redzamo stadulu, kas, iespējams, tika nojaukta konstrukciju bojājumu dēļ, tad 1944. gadā sašauto dienvidu galu, ko nojauca 1947. vai 1948. gadā.

Par kroga telpu kādreizējo pielietojumu varam spriest pēc ēkas saglabājušās daļas plāna (67. attēls), kas papildināts ar ziņām, kuras Arnis Bērziņš savulaik ieguvis no tēva Pētera Edgara Bērziņa un citiem ģimenes vecākajiem cilvēkiem. Kroga vajadzībām, acīmredzot, tika izmantotas telpas pa kreisi no ieejas, kamēr krodzinieks ar ģimeni lietoja divas istabas ēkas ziemeļu galā.

AVOTI, LITERATŪRA UN PIEZĪMES

1 Dunsdorfs, Edgars. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija = Die Hakenrevision Livlands 1638 = Actus revisionis Livoniæ 1638.. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1938. – 212.lpp.
2 LVVA 7404.f., 1.apr., 158.l.
3 Turpat, 3. apr., 17. lieta.
4 Turpat, 1.apr., 2194.lieta, 5(43).lapa.
5 Turpat, 2196.lieta, 3(97).lapa.
6 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 29.lpp.
7 Dunsdorfs, E. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija = Die Hakenrevision Livlands 1638 = Actus revisionis Livoniæ 1638. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1938. – 212.lpp.
8 Uebersichtskarte der Strassen und Wege vom Rigaschen Kreise mit eingetragenen Kirchspiels- und Gutsgrenzen [Kaart] / Ausgeführt vom Liv-Estländischen Landeskultur-Bureau auf Grund der im Besitz der Livländischen Ritterschaft befindlichen Kreis-Wegekarte. 1912. Skatīta: dspace.ut.ee
9 Auns, M. Turaidas un Krimuldas pilsnovada 13.–18. gadsimta vēsturiskā ģeogrāfija // Vidzemes 1624./1625. gada arklu revīzija : Turaidas, Krimuldas un Siguldas pilsnovadi. Rīga : Zinātne, 2019. 306.–307. lpp.
10 LVVA 7348. f., 1. apr., 37. lieta, 562. lpp.
11 Turpat, 492. lpp.
12 Plašāk sk. Inču (Bazūnes) kroga aprakstā.
13 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
14 Pētersone, P. Rīgas–Pērnavas–Tallinas ceļš un kultūrvēsturiskās norises Vidzemes piekrastē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 270. lpp.
15 Teicējs: Siliņš Roberts (dz. 1905.g., Bātciema Vecsiliņos). Pierakstīja G.Skutāns, 1994.gada 8.augustā.
16 LVVA 199.f., 1.apr., 530.lieta, 14. lapa.
17 Turpat, 58. lapa.
18 Turpat, 85.op. lapa.
19 Turpat, 136.op. lapa.
20 Turpat, 199.op. lapa.
21 Turpat, 269.op. lapa.
22 Turpat, 377. lapa.
23 Rīgas Rūjienas dzelzceļš un satiksmes problēma Skultes Limbažu Salacgrīvas trijstūrī // Dzelzceļu Vēstnesis. Neoficiālā daļa – 1934. – Nr. 22. – 10. novembris. Skatīts: periodika.lv
24 Mūsu zemes ceļi // Latvija. – 1930. – Nr. 26. – 4. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
25 LVVA 1679.f., 172.apr., 1451. lieta, 115., 118.op. lapa.
26 Turpat, 110., 117., 117.op. lapa.
27 LVVA 1679.f., 172.apr., 1451. lieta.
28 Galīgi piešķirtas zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1934. – Nr. 546. – 27. februāris. Skatīts: periodika.lv

Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.