20.gs. pirmās rakstītās ziņas par Venču baznīcu un kapsētu rodamas Melānijas Vanagas materiālos.

No M.Vanagas materiāla saprotams, ka Venču baznīcas vieta un varbūt arī iespējamie apbedījumi atradušies Spāres - Nītaures ceļa kreisajā pusē, iepretīm Mazvenču ceļam. Savukārt 1990.gadā, apsekojot vietu un intervējot vietējos iedzīvotājus, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja (CVMM) darbinieki konstatēja, ka M.Vanagas norādītajā vietā atradusies kapsēta, bet baznīcas vieta bijusi ceļa labajā pusē, īsi pirms pagrieziena uz Mazvenčiem (Cēsu Vēstures un mākslas muzeja arhīvs F-A; L-16; A-1).

Kapsētas un baznīcas vieta zināma vietējo iedzīvotāju vidū. Tā 1990.gadā CVMM darbiniekiem Anna Brūvele stāstījusi, ka šeit, kad noguļoties zemē, varot dzirdēt baznīcas zvanu skaņas. Kolhoza laikos šeit, audzējot kartupeļus, atrasti kauli, zobi, mati, bet senlietas neesot bijušas. Pēc stāstītā varētu spriest, ka kapsēta datējama ar pašām visuslaiku beigām un pat jaunajiem laikiem. Kapsētas vieta tiek uzskatīta par pilnībā iznīcinātu, jo uzkalniņu, uz kura tā atradās, ar tehniku esot nolīdzinājuši kolhoza laikos. Tagad kapsētas vieta visai vāji izceļas uz apkārtējā reljefa fona. Izteiktāks ir uzkalniņš, kurā varētu būt atradusies baznīciņa. Tas ir ap 50x30m liels un ap 2-3m augsts paugurs ar izlīdzinātu virsmu. 2019.gada Amatas pagasta apsekošanas ekspedīcijās aptaujājot vietējos iedzīvotājus tika iegūtas ziņas, ka šī vieta saukta par "Zviedru kapiem". Tā neesot laba vieta lauku darbiem, jo daudz akmeņu, kā arī notikušas dažādas nelaimes - gūtas traumas, lūzusi tehnika. (Teicēja Līga Stepe Jaunlībiešos, dz. 1957.g.).
Pievēršot uzmanību 17.gs. kartēm un salīdzinot līdzīgus apzīmējumus tajās, var izteikt pieņēmumu, ka kapsētas vieta ir tajās bijusi atzīmēta.
