Pilsētbūves celtne
Turku beķereja
Turku beķereja jeb Cēsu Pizas tornis atrodas Cēsu vecpilsētā, Rīgas ielā 22, blakus Svētā Jāņa baznīcai. Vietējie iedzivotāji šo ēku iesaukuši par Cēsu Pizas torni, jo tās ieejas piebūve ir šķība kopš neatminamiem laikiem. Šo ēku kopš 1877. gada dēvē arī par turku beķereju, jo krievu–turku kara laikā namā, Rīgas ielā 22, uz kādu laiku tika lemts uzņemt turku karagūstekņus. 1879. gadā krievu–turku karš bija beidzies un daudzi turki devās mājās. Taču šajā mājā vīri palika uz visu dzīvi, un ēku sāka saukt par Turku beķereju. Vīriem pievienojās arī viņu sievas. Mājā strādāja vairākas ģimenes un tur gatavoja ļoti garšīgu maizi. 1898. gadā beķereju apciemoja pat vissmalkākās sabiedrības dāmas. Cēsinieki labprāt beķerejā iepirkās, sākoties 1.pasaules karam, visi šeit palikušie turki tika aizsūtīti uz Krievijas vidieni. (1)
Krievijas—Turcijas karš
1877. gadā izcēlās kārtējais Krievijas—Turcijas karš. Šis karš skāra arī daudzas latviešu ģimenes, jo šajā laikā Krievijas impērijā jau bija ieviesta vispārējā karaklausība un daudzus Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas iedzīvotājus — latviešus — iesauca cara tētiņa karakalpībā, lai ar divgalvainā ērgļa karogu viņi dotos karot pret turkiem. Krievijas—Turcijas kara darbība notika pamatā tagadējās Bulgārijas teritorijā. Drīz pēc kara pasludināšanas arī daudzās pilsētās tagadējās Latvijas teritorijā sākās ziedojumu vākšana par labu kara vajadzībām. Citādi šo tālumā dunošo karu nekā neizjuta, un ikdienas dzīve ritēja savu gaitu. Tā bija arī Cēsīs (toreiz pilsētu sauca par Vendeni), līdz tālā kara notikumi skāra arī šo pilsētu.
Turku karagūstekņi Cēsīs
1877. gada 11. un 12. septembrī pie Bulgārijas pilsētas Pļevnas krievu armija sakāva slavenā turku ģenerāļa Osmana Pašā vadīto karaspēku. Krievu gūstā nokļuva ļoti daudz turku karotāju. Vairāki simti turku karavīru — gūstekņu — 1877. gada rudenī tika atsūtīti arī uz Cēsu pilsētu. Gūstekņus izvietoja pašā pilsētā, vecās krievu armijas kazarmās Gaujas ielā, dažus no viņiem aizveda arī uz tuvākajiem pagastiem. Sākumā visi turku gūstekņi atradās krievu karavīru apsardzībā, bet vēlāk, saprotot, ka lielais attālums no mājām padara viņu bēgšanu neiespējamu, tie dzīvoja brīvi, viņiem bija iespēja pārvietoties pa pilsētu, atļauja nodarboties ar dažādiem darbiem.
«Turku gūstekņi bija tērpušies pelēki brūnos pusmēteļos, viegliem apaviem kājās. Galvā sarkana filca feska ar melnu pušķi un pusmēnesi priekšā. Dažiem ap fesku bija aptīts balts vai raibs dvielis, citiem feskas vietā — raibi un sarkani lakati. Gūstekņi bija dažāda vecuma, jaunāki un vecāki, ar un bez bārdas. Sejas krāsa tumša, augumi slaiki. Pret vietējiem iedzīvotājiem gūstekņi izturējās ļoti pieklājīgi, nevienu neaizskāra un tāpēc drīz iemantoja vispārējas simpātijas. Parasti viņi gāja kopā, pulciņos, retāk pa vienam. Sievietes un bērni tomēr no viņiem mazliet baidījās. Gūstekņi bija ļoti miermīlīgi un godīgi. Arī krievu kareivji ar viņiem labi sapratās. Satiekoties uz ielas, viņi savā valodā kaut ko kliedza, ko neviens nesaprata. Tas bija parastais sveiciens — salem-aleikum,» tā 30. gadu beigās rakstīja Kārlis Dzirkalis, vēlākais turku kapu pieminekļa iniciators.
Tā laika liecinieki savās atmiņās stāsta, ka netālu no tagadējiem kapiem bijis Lazdiņa krogs, kur turku gūstekņi labprāt baudījuši alu, slavēdami šo vietējo dzērienu. Vienam otram turkam turējusies nauda, un tie bieži gājuši iedzert kādu lētu alu, kas toreiz maksājis septiņas krievu kapeikas par pudeli. Turki gājuši arī uz krogu pie pirts, netālu no savas izvietojuma vietas Gaujas ielā. Sākumā viņi negribējuši iet uz pirti, baidīdamies, ka viņus tur nenoslepkavo, bet vēlāk ar prieku gājuši pērties.
Cik nu bijis iespējams, turku gūstekņi gatavojuši arī savus īpatnējos ēdienus, kas bija krietni vien savādāki, nekā bija paraduši ēst cēsnieki. Sevišķi tas bijis sakāms par maizi un sviestu, bet cēsnieki vēlāk iemācījušies gatavot ko līdzīgu. (2)
Mūsdienas
Ilgāku laiku ēka stāvēja tukša un bija ļoti sliktā stāvoklī, taču 2017. gadā Turku beķereju izremontēja un restaurēja, tostarp atraka arī pagrabu kas garajos pastāvēšanas gados bija pazudis gan no māju plāniem, gan cilvēku atmiņām. Tagad īpašajā Cēsu vecpilsētas namā atrodas Vecpilsētas kebabnīca. Tādējādi ēkai ir atgriezts ne tikai ārējais spožums, bet arī saturs...
