Līdz 1773. gadam Āraišu apkaimē, tāpat kā daudzviet citur Vidzemē, mirušie tika apglabāti baznīcā vai pie tās esošajā kapsētā. Taču pēc minētajā gadā veiktajām izmaiņām likumdošanā mirušo apglabāšana šādās vietās bija jāpārtrauc un jāierīko jaunas kapsētas.
Āraišos kapsētas vieta tika noskatīta vēlāk par Jēča birzi nosauktajā piekalnē ezera ziemeļu krastā. 1774. gada rudenī sākās runas, ka kapsētas vieta esot nederīga, jo tajā augsts gruntsūdens līmenis. Baznīcas dokumentācijā norādīts, ka ap kapsētu bijusi koka sēta, bet iecerēts taisīt akmeņu sētu un rakt grāvjus. Nav zināms vai šie darbi veikti, taču pie Jēča birzs kapsētas var saskatīt gan grāvju, gan arī akmeņu rindu paliekas. Paliek atklāts jautājums par to hronoloģiju (varbūt izveidoti vēlāk lauksaimniecības darbības rezultātā).
Pēc visa spriežot, mirušie šeit apbedīti līdz 1780. gadam, kad ierīkota jauna kapsēta (tagadējie Āraišu Vecie kapi). 1941. gadā Jēča birzs ziemeļaustrumu daļā atrasts cilvēka skelets. Šķiet dīvaini, ka mūsdienās Jēča birzij nav noteikts kapsētas vai atsevišķs aizsargājamas teritorijas statuss...
Literatūra
Bērents, P. F., 1927. Āraišu baznīca un draudze savā 700 gadu gaitā. Cēsis: K. Dūnis grāmatu spiestuve, 25. lpp.
Apals, J., 1973. Arheoloģisko pieminekļu apzināšana Cēsu rajonā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu, antropologu un etnogrāfu 1972. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 12. lpp
