Aģes kroga vieta

ATRAŠANĀS VIETA

Aģes kroga vieta atrodas Zvejniekciemā (1940.g. Rīgas apriņķa Skultes pagastā), Bērzu ielas 3C zemes gabalā, senā Rīgas–Pērnavas lielceļa kreisajā pusē..

MŪSDIENU STĀVOKLIS

Kroga ēka zudusi apm. 20. gs. vidū, teritorija industriāli apbūvēta.

ZIŅAS

Aģes krogs (Krogen / Agjemund Krug) pirmo reizi vēstures avotos parādās Lielā kadastra ietvaros notikušās 1683. gada revīzijas protokolā, kur tas ierakstīts starp Jaunās jeb Skultes muižas (Nyenhoff eller Adiamundz hoff / Adiamünde) zvejnieku sētām (Fischer Bauern).[1]

Krogu un pārējās pie Aģes upes grīvas izvietojušās mājvietas redzam iezīmētas 1695. gada Pērnavas ceļa kartē (2. attēls). Šeit atrodas vesels ciems. Pirmā ir Putsch Paul sēta, tad Aģes īpašums (Agga’ gelegenheit), ko pašlaik apbūvē vācu kurpnieks, tad Teteris, aiz tā Darwes krogs un visbeidzot pirms tilta – Aģes sēta.[2] Tuvumā iespējams ir vēl pāris sētu – mērnieks kartē iezīmē tikai tās, kas atrodas pie paša ceļa.

Lielais Ziemeļu karš, kas Latvijas teritorijā turpinās līdz 1710. gadam, un tam sekojošais mēris smagi izposta Vidzemi, kas pēc tam vēl gandrīz 40 gadus nespēj atgūties. Ja 1683. gada muižu zemju uzmērīšanas laikā Skultes muižā ar Memkules un Zasas muižu ir 7 krogi, tad 1751. gada revīzijā tikai 3. Aģes krogs zvejnieku sētu sadaļā ierakstīts (3. attēls) kā “bijusī kroga vieta, ko tagad valda Tetera Andris (Tetter Andries)”.[3]

Grāfa L.A. Mellīna 1791. gadā sastādītajā Rīgas apriņķa kartē Aģes krogs nav iezīmēts (4. attēls).[4] Tomēr to, ka krogs šajā laikā pastāv pierāda 1795. gada dvēseļu revīzija, kurā ar 30. kārtas numuru iekļauta “Aģes zeme” (Auf Aggie Land). Tās iedzīvotāju uzskaitījumā kā pirmo redzam “veco krodzinieku Jāni”, kam revīzijas laikā 65 gadi. Tagadējais krodzinieks ir 28 gadus vecais Pēteris, kas līdz šim dzīvojis Kurzemē (5. attēls).[5]

No 1811. gada revīzijas protokola (6. attēls) uzzinām, ka vecais krodzinieks Jānis 1796. gadā miris un muiža ielikusi jaunu krodzinieku Mārtiņu, kam revīzijas laikā 45 gadi.[6]

1816. gada revīzija, tāpat kā nākamās, vairs neko par kroģēšanu Aģes zemē nevēstī. Vecais saimnieks Mārtiņš (resp. – tas pats, kas vēl 1811. gadā norādīts kā krodzinieks) 1814. gadā miris, bet tagadējais saimnieks tikai 22 gadus vecais Pēteris, kas atnācis no mājām nr. 56.[7]

Lai arī 1816.–1858. gada dvēseļu revīzijās neierakstīts, Aģes krogs turpina darboties. Iespējams, pēc darbības atjaunošanas 18. gs. II pusē sākotnēji tika kroģēts kādā no Aģes sētas celtnēm, bet tad, 19. gadsimta sākumā, atkal uzcelta atsevišķa ēka, kas vēlāk redzama attēlota Skultes muižas 1891. gada plānā (10. attēls).[8]

Aģes krogu ar kroga simbolu redzam arī iezīmētu Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē (8. attēls)[9], Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topogrāfiskajā kartē (9. attēls)[10] un 1894. gadā publicētajā, Matīsa Siliņa sastādītajā Vidzemes jūrmalas kartē (11. attēls).[11]

Krodzinieka blakus amati

Vēsturnieka un etnogrāfa Uģa Niedres pētījumā “19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē” lasām:

“Zveja Rīgas līča Ainažu–Skultes piekrastē ir sena krodzinieku blakusnodarbe. Akadēmiķis S.Cimmermanis izpētījis, ka 1815. gadā zvejoja Ainažkroga un Aģes kroga ļaudis, 19. gadsimta otrajā pusē ar to nodarbojās Kuivižkroga, Salackroga (Salacgrīvas Baznīckroga?), Salacgrīvas Pāles muižas kroga un Aģes kroga nomnieki. [Cimermanis, S. Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā. – Rīga: Latvijas ZA Vēstis, 1998. - 109., 203. lpp.]

Nēģu ķeršanai Aģē taci kopš 19. gs. 50.-tajiem gadiem turēja krodzinieka Grēves dzimta, kurā krodzinieki zināmi trīs paaudzēs. [Cimermanis, 1998. – 95., 203. lpp.]

Reiz, bet varbūt arī iepriekš un palaikam pēc tam kādu reizi manīgi puikas tika pie tača nēģiem pirmie. 1853. gada 4. decembrī Aģes krodzinieks Jānis Grēve sūdzēja Skultes pagasta tiesai divus zēnus no Nagliņu mājām. [LVVA 3345.f., 1.apr., 35.l., 22., 23. lp.] Puikas Miķelis Andrejsons un Mārtiņš Ādamsons “viņam pie aizslēgta Aģes upes tača murdus izņēmuši un uz upes krasta izkratījuši vienu spaini ar zutiņiem. Zādzību pienācis Kalniņ Pēter Pēterson, uz jūrmalu iedams, un to spaini ar 2 kālu zutiņiem uz krogu nonesis un krodziniekam atdevis.” Puikas tiesā tēvu klātbūtnē taisnojās, ka “tos zutiņus mamma cept un ēst būšot”. Tiesa katram nēģu zaglim piesprieda 15 sitienus ar žagariem, bet tēviem samaksāt 2 rbļ. pagasta nabagu lādei. Puikas dabūja savu tiesu arī mājās, bet zādzības uzrādītājs – no krodzinieka kārtīgu čarku.”[12]

Igauņu šķūtnieku nedienas Aģes krogā

Ja ceļiniekam krogs ir patvēruma, naktsmāju un atpūtas vieta, tad tuvējiem iedzīvotājiem ne tikai svētku svinēšanas, satikšanās, darīšanu kārtošanas un jaunumu uzzināšanas, bet arī atpūtas vieta. Un atpūta reizēm izvēršas arī krimināla rakstura notikumos. Kā norāda U. Niedre, “Vidzemes krogos – un piekraste nav izņēmums – visbiežāk nekārtības raisīja neprecēti, jauni, 20-30 gadus veci puiši, “kad galviņas iesilušas un dūša kā miets” Parasti ķilda cēlās kaimiņu pagasta puišu starpā it kā bez iemesla – tikai tāpēc, ka tie sanākuši ne sava pagasta krogā. Ievērojamas kaujas tika cīnītas meitu dēļ.

(..) 1853. gada 2. marta vakarā Aģes krogā bija nedaudz citādāk – no piedzērušu vietējo puišu neģēlībām cieta igauņu šķūtnieki un to vestā prece. “Pie kroga stāja 17 igauņu ceļavīru vezumu no Venneru (?) pagasta. [LVVA 3345.f., 1.apr., 35.l., 19., 20. lp.] “(..) no glāzes fabriķi ar glāzes kastēm braukdami uz Rīgu, tanī Skultes Aģes krogā iebraukuši par nakti pārgulēt.” Bija auksts un ciets ziemas laiks. Vīri izjūdza zirgus, saveda stadulā, pabaroja, paši sagāja kroga lielistabā. Vezumi palika rindā gar ceļa malu. Lozes kārtībā tos pieskatīja viens šķūtnieks. Tomēr nekāds miers krogā nebija. Līdz vēlam vietējie puiši trokšņaini dzēra, sabļaustījās, uzsauca estiem zobgalības. Laikam svinēja Vastslāvju dienu. “(..) tanī naktī jaktēdami un trakodami viņus gluži iznerrojuši un nopostījuši, ar ūdeni viscaur nolaistījuši, ar kājām viņus, guļošus, mīņājuši (..)” Kad krodzinieks vietējos izraidīja laukā, tie ķērās pie igauņu vezumiem. “(..) no viena vezma siena grīstes un auzu kulītes pie kroga pār sētu pārspēlējuši un citas trīs grīstes siena, kādas auzu kulītes un trīs tukšus līdz būdamus muižas maiksus aiznesuši. Tas igauņu vezumu vakts, kurš tos vezmus vaktējis, nevarējis vairāk no tiem ļaundarītājiem tverties, krogā ieskrējis un tos citus vezumu braucējus augšā saukdams. Kamēr tie savu apģērbu dabūjuši uzraut, tikmēr tie piedzēruši skultiešu puiši ārā ar vienu pusraga ilksi vienu glāzes kasti no virsas glužam pušu pārsituši un ta projām aizskrējuši, tik ka vienu dabūjuši noķert.”

Šķūtnieki materiāli un solidāri atbildīgi par muižas preces zaudēšanu ceļā. Viņiem zaudējumi jāuzrāda “vietīgam amatvīram” un pēc iespējas ātrāk jādabū atlīdzināšana un gandarījums. Gaismu gaidīt nav laika. Pirms pusdiena jābūt Rīgā. Skultes pagasta tiesas priekšsēdētājs Jānis Zālītis dzīvo Brūveļos divas verstes no kroga. Rīta agrumā, gandrīz vēl naktī – pulksten piecos, Zālīti modina kroga puisis un daži igauņi, “ar to sūdzību un gaudāšanu nogājuši, (..) un lūdzās, ka tiesas vīrs apžēlotos un viņiem tūliņ līdz nāktu to no tiem Skultes puišiem padarītu skādi apredzēt, kā arī viņus tiesīgi kā ļaundarītājus satvarstītu un viņiem to skādi aizmaksāt liktu.” Gadījums ārkārtējs, un Jānis Zālītis nekavējas doties līdzi igauņu ceļavīriem uz krogu. “(..) tur to visu padarītu atradis, kā tie igauņi bij sūdzējuši.” Noķertais skultietis izrādījās Jānis Trimpelis. Savalgots un igauņu apsargāts, viņš sagaidīja tiesas priekšsēdētāju jau atžirbis. Vainu nenoliedza un nosauca pārējos: “Jān Amatniek, Martin Vinten un pie Duntes muižas piederīgs Andrei Krauze no Joste mājām, viņi tur bijuši un to lērumu darījuši.” Re, kā, ir brīži un darīšana, kad pat krogā kaimiņpagastnieki spēj vienoti un cieši kā zāģa zobi kopā turēties. Igauņu ceļavīri ar “glāzes vezmiem” nevarēja ilgāk kavēties. Atstāja sasisto kasti Zālītim, kurš apsolīja piedzīt no vainīgajiem skādes naudu, un turpināja ceļu uz Rīgu.

Pagasta kazaks vēl rīta pusē apziņoja vainīgos ierasties krogā uz nopratināšanu. Lieta ļoti nopietna – tīšuprāt traucēti ceļavīri un postīta citas muižas manta, tāpēc ziņoja arī Skultes muižas valdīšanai.

Vainīgo nopratināšanā runīgākais bija Jānis Amatnieks. Ko tur slēpt, ja daudzi redzēja dauzonību. Sākums likās pavisam nevainīgs. Kā jau svētāmā dienā, gribējies palustēt. Pēcpusdienā aizgājis apciemot draugu Andreju Krauzi uz Duntes Jostes mājām. Mierīgi pasēdējuši un tad gājuši jūgt zirgu. Māte gan liegusi, “neir ļāvusi to zirgu”, bet puiši veco neklausīja, aši dabūja zirgu kamanu ilksīs un knaši pa gludo ziemas ceļu laida tālē sniegotā. Vispirms apstāja Bīriņu krogā. “(..) tur dzēruši, plosījušies un dancojuši ar tiem bīriņiešiem; pēc tam atkal uz Plades krogu tāpat iztērzēt un, kad atpakaļ Aģes krogā nobraukuši, tur satikušies ar Jān Trimpell un Martin Vinten, un visi kopā to izdarījuši, kā tie igauņi bija sūdzējuši.”

Vakaram krēslojot, igauņu šķūtnieki atgriezās Aģes krogā “un vienu grāmatu no tā Rīgas kopmaņa Rozenberga atnesa par to puišu sistu glāzes kasti. Tad tapa tā grāmata no muižas valdīšanas attaisīta, kur bija rakstīts no ta kopmaņa: 24 rbļ. tā kaste maksā.” Kad visu klātbūtnē atvēra cietušo kasti, “atrada, ka 28 tāpeles sasistas un 42 tāpeles veseli bija, kuras arī vairs tā iepakāt nevarēja, (..) pati muižas valdīšana tiem igauņu ceļa vīriem par pārsistu glāzes kasti nomaksāja 24 rbļ., bet tos tukšus muižas maiksus, trīs grīstes siena, tās auzu kulītes viņi [igauņi] pameta” un devās ceļā uz māju pusi. Vainīgajiem puišiem piesprieda 30 sitienus ar žagariem un katram maksāt 3 rbļ. “par to glāzes kasti”. Atlikušo naudu savāca vienkārši – 28 pārsistās stikla plāksnes pārdeva par 1 rbl. 50 kap., 42 veselās – par 10 rbļ. 50 kapeikām. Pagasts un muiža darīja, ko varēja goda glābšanai, bet krogam neslava, vismaz igauņu ceļavīru vidū, vēl ilgi palika.”[13]

***

Aģes krogs turpināja darboties līdz pat valsts spirta monopola ieviešanai 1900. gadā. Ap 1901. gadu sastādītajā Rīgas apriņķa slēgto krogu sarakstā lasām, ka Skultes draudzes Skultes muižā 1900. gada 1. jūlijā slēgti Gaiļu (Muižas), Blusu, Baznīcas (Lielais), Zasas un Aģes krogs. Aģes krogs no minētajiem bijis ar vismazāko ienākumu un kroga gada nomas maksa bijusi tikai 100 rubļi.[14]

Tirdzniecība ar alu un citiem nemonopolizētiem dzērieniem pēc spirta monopola ieviešanas krogos netiek noliegta, bet tai jāsaņem atļauja jeb koncesija, ko cariskā administrācija ne vienmēr izsniedz, izvērtējot krogu atrašanās vietu, līdzšinējo darbību un nepieciešamību iedzīvotājiem. Ne visi īpašnieki arī šādu atļauju mēģina saņemt, jo bez stipro dzērienu ienākumiem daudzu krogu iznomāšana vairs nav izdevīga. Daļa no krogiem, kas darbību vēlas turpināt, koncesijas saņem jau 1900. gadā, vēl kāda daļa ātrāk vai vēlāk laikā līdz 1914. gadam. Aģes kroga to vidū gan nav. 1909. gadā izdotajā Rihtera “Vidzemes adresu grāmatā” norādīts, ka Skultes muižā darbojas Muižaskrogs ar zemniekpreču tirgotavu (krodzinieks Mich. Upit) un Baznīckrogs, kur krodzinieks Joh. Praulin.[15]

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.

1922. gadā Rīgas apriņķa valsts zemju III. rajons laikraksta “Valdības Vēstnesis” 86. numurā publicē sludinājumu, ka 24. aprīlī uz 1 gadu tiks izsolītas Skultes muižas Aģes kroga rentes tiesības.[16]

Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1923. gada 1. augusta numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 2. maija sēdes lēmums (prot.nr. 614, p. 2) piešķirt par dzimtu Rīgas apriņķa Skultes pagastā Trimpelam Pēterim Aģu krogu. Izpirkšanas maksa noteikta 100 latu apmērā. Piezīme: “Z.I.V. Nr. 56 publicēts, ka Trimpeļa pieprasījums uz Aģu krogu noraidīts, jo krogs ietilpstot neatsav. daļā. Vēlāk saņemta izziņa no apr. komitejas, ka krogs atrodas uz atsavinātas zemes, uz kāda pamata izdarīta piešķiršana.” [17]

Jaunais īpašnieks Aģes krogū atjauno kroģēšanu (t.i. atver traktieri), par ko liecina dažas 1920.–1930.-to gadu preses publikācijas. 1926. gada rudenī vairāki redzami Latvijas sportisti nolemj ziemā doties slēpju pārgājienā Rīga– Tallina. Slēpotāji ceļā devās 25. decembrī un vakarā bija nonākuši līdz Zvejniekciemam, kur Aģes krogā rod naktsmājas:

“Uznāca tumsa un mēs vēl līčojām pa kādam ar meistara gaumi izliektām Zvejciema ielām. Gribot negribot bija jādomā par kādu vietu, kur varētu iegriezties un atlaist savus nogurušos locekļus. Ap plkst. 7 vakarā sasniedzām Aģu krogu, starp Neibādi un Pēterupi (Šeit autors kļūdījies, Pēterupes vietā tekstā jābūt Aģei – V.G.) – Žīdu ciemā (Zvejniekciems, kur līdz I pasaules karam dzīvojuši vairāki žīdi, tautas mutē senāk tika dēvēts par Žīdu jeb, palamā, Jankeļa ciemu – V.G.) mūsu pirmās naktsmājas. Sasveicinājāmies un ap prasāmies pie vietējiem “žūpības apkarošanas apkarotājiem” par šī slavenā kroga ģeogrāfisko stāvokli, jo kartes līdz Ainažiem mums ļoti nepilnīgas. Saņemam laipnus paskaidrojumus, ka šis te neesot vis nekāds krogs, bet gan pirmās šķiras restorāns, nu pieņemsim priekš mums pat “viesnīca”. lenākot saucamā restorānā, ar neaprakstāmu ātrumu nozuda no galdiem miestiņa pudeles un sīvais, jo zvejnieki mūs bija noturējuši par “kurateļiem”, kā viņi paši vēlāk to paskaidroja. Pasūtījām vakariņas, kuras mums uzlika lielā vairumā. Izmocījāmies visādi tomēr nevarējām visu veikt. Pēc tam drīzi liekamies gulēt, jo “pilns vēders nav modrības draugs,” bet kur tu mīļais cilvēciņ, – viens pēc otra ierodas krogus brāļu deputacijas, kuras spraudušas sev par mērķi nevis intervēt mūs “Žīduciema Ziņu” uzdevumā, bet arī noskaidrot, kas mēs īsli tādi esot, no kurienes uz kurieni braucot un ko tad mēs īsti gribot panākt ar šitādu braukšanu, jo ar “bānīti” tomēr tiekot i ātrāki, i kājas nebūšot jāloca. Kad pēc plkst. 10 godātie “deputātu” kungi mūs tomēr neatstāja mierā, laižam Frohlichu (viens no slēpojuma dalībniekiem – V.G.) darbā, kura Tarzana kliedziens tūlīņ nomierina zvejniekus tā, ka tie galīgi apklust, neuzdrošinādamies pat skaļāki dziedāt, lai tik “Rīgas kungi” atkal “neuzstātos”.”[18]

Avīze “Latvis” 1927. gadā ziņo, ka “Skultes Aģes krogū pie šņabja glāzes pag. nedēļu izcēlies strīds starp Mārtiņu Čulīti no listmuižniekiem(?) un Mārtiņu Radziņu no Retes mājām, kas nobeidzies ar pamatīgu izkaušanos. Rudzītim ievainota galva un tas ievietots Rīgas slimnīcā.”[19]

1927. gadā Pēteris Trimpelis Aģes krogu pārdod Annai Skultei. Darījuma summa 5000 latu.[20]

Kroga īpašniece ir Anna Skulte, bet krodzinieks – viņas vīrs Paulis. Jaunie īpašnieki, kā liecina vairākas publikācijas presē, turpina Trimpeļa iesākto kontrabandas alkohola tirdzniecību, kas, jādomā, visai ienesīga. Gan līdz brīdim, kad tiek pieķerti... Izdevumā “Uz Nākotni” 1930. gadā rakstīts, ka “Skultes pag. Aģes krogā akcizes kontroliers Vīksne atrada 30 pilnas neaizlakotas pudeles ar kontrbandas spirtu. Pret krodzinieku Skulti sastādīts protokols. Spirts konfiscēts. Nesen Aģes krogā jau atrada 60 pudeles kontrbandas spirta (jābūt "degvīna" – V.G.) un Skulti sodīja ar 5000 ls akcizes soda.”[21]

Pēc soda piespriešanas Skultes veco praksi - neņemt vērā likumā noteikto - turpināt baidās, par ko attiecīgie klienti nav priecīgi. "Brīvā Zeme" 1930. g. 28. novembrī raksta: "Skultes pag. Aģes krogā aizvakar naktī ieradušies vairāki latgalieši un pieprasījuši degvīnu. Kad krodzinieks vēlā laika dēļ atteicies šņabi dot, latgalieši iesākuši apmētāt krogu akmeņiem, pie kam izsistas vairāk kā 10 logu rūtis. Policijai izdevies dažus dauzoņas aizturēt."[22]

Aģes kroga pastāvēšana negaidīti izbeidzas 1932. g. 7. maija naktī, kad tas nodeg. Laikraksti vēstī: "Skultes pag. Vecaģu mājās sestdienas naktī izcēlās ugunsgrēks – Annai Skulte piederošā iebraucamās vietas ēkā. Minētā ēka apvienojusi zem viena jumta stadulu, kūti, garāžu un 1 dzīvokli. Uguns milzu ātrumā pārņēma ēku. Ēka nodega līdz pamatiem. Sadega 1 govs, kuru nepaspēja izvest, dažāds lauksaimniecības inventārs un citas mantas. Zaudējumi pēc pavirša aprēķina sniedzas pie 6000 ls. Ēka bija apdrošināta akc. sab. "Latvijas Lloids" par 4000 ls. Noskaidrots, ka ugunsgrēks izcēlies neuzmanīgas rīcības dēļ ar uguni."[23]

Pēc ugunsgrēka "Vecaģu" īpašniece, nedaudz tālāk, uz ceļa, kas ved uz ostu, uzbūvē jaunu iebraucamo vietu, tautā sauktu par "Sorento". Padomju laikā tur ir kolhoza "Zvejnieks" ēdnīca.[24] Ēka ir pārbūvēta, bet joprojām pastāv, atrodas Ostas ielā 1A (Koordinātas: 57.31379 24.41314).

1939. gadā Šoseju un zemesceļu departaments pabeidz jaunās šosejas Rīga–Saulkrasti–Ainaži posma Zvejniekciems–Aģes grīva būvi.[25] Ceļa trase tagad iztaisnota un A. Skultes iebraucamā vieta paliek nostāk vecā ceļa līkumā. Apvidus gan rosību nezaudē, jo beidzot ir izbūvēta arī apkārtējo zvejnieku jau no 20. gadsimta pirmās desmitgades gaidītā osta[26], kas tagad tiek saukta vairs ne Aģes, bet Skultes vai Zvejniekciema vārdā.[27]

TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS

Tipoloģiski Aģes krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. 17. gadsimta II pusē dibinātais krogs, kā tolaik lielākā daļa Vidzemes lauku krogu, visdrīzāk bija pilnībā vai daļēji būvēts no koka.

Līdz šim nav izdevies iegūt nevienu Aģes kroga attēlu, tāpēc grūti spriest par tā pēdējās – 19. gadsimtā būvētās ārējo izskatu. Skultes muižas dalīšanas lietā glabātajā Aģes kroga ēku aprakstā (15. attēls) uzzinām, ka krogam bijušas divas stadulas un tas būvēts mūra konstrukcijā. Apraksta sastādīšanas laikā, 1924. gadā, ēkai ir vecs skaidu jumts, bet ēkas kopējais vecums novērtēts kā vidējs. Pie kroga vēl atrodas vidēja vecuma koka kūts ar labu jumtu.[28]

Meklējot kādas ziņas presē, izdevās atrast tikai vienu nelielu Aģes kroga izskata raksturojumu. Leonīds Slaucītājs izdevumā “Tehnikas Apskats” 1931. gadā publicējis rakstu “Materiāli pie Rīgas jūras līča hidrogrāfijas”. Tajā sniegtas krastā no jūras saskatāmu un tāpēc piekrastes navigācijā izmantojamu objektu koordinātas. Viens no tiem – starp Aģes upes ieteku un Zvejniekciema (Skultes) vētras brīdinājuma signālu – ir “Aģes krogs (lielāka māja ar baltām mūra izbūvēm)”.[29] Par “mūra izbūvēm”, šķiet, nosauktas stadulas…

AVOTI UN LITERATŪRA

1 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 22. lpp.
2 LVVA 7404.f., 1.apr., 2196.lieta, 4op.(100.), 5.(101.).lapa.
3 LVVA 7348.f., 1. apr., 37. lieta, 734. lapa.
4 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
5 LVVA 199.f., 1. apr., 6. lieta, 21.op.–22. lapa.
6 LVVA 199.f., 1. apr., 6. lieta, 60.op.–61. lapa.
7 LVVA 199.f., 1. apr., 6. lieta, 105.op.–106. lapa.
8 LVVA 1679.f., 194.apr., 1. lieta.
9 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
10 Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
11 LVVA 6828.f., 6. apr., 4395. lieta.
12 Niedre, U. 19. gadsimta Vidzemes lauku krogu vieta pagasta saimniecībā, sabiedrībā un sadzīvē // Letonikas otrais kongress. Letonikas avoti: Latvijas piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. – 212. lpp.
13 Turpat, 213., 214., 220. lpp.
14 LVVA 214. f., 5. apr., 788.l.
15 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 246. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
16 Valdības Vēstnesis. – 1922. – Nr. 86. – 19. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
17 Galīgi piešķirtās rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 77. – 1. augusts. Skatīts: periodika.lv
18 400 kilometru uz slēpēm // Sporta Žurnāls. – 1927. – Nr. 1. – 17. marts. Skatīts: periodika.lv
19 A. Dzer un kaujas. Dzimtene // Latvis. – 1927. – Nr. 1615. – 25. februāris. Skatīts: periodika.lv
20 Oficiālā daļa // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1927. – Nr. 258. – 20. decembris. Skatīts: periodika.lv
21 J.Z. Kontrabandas spirta slēptuve krogū. Alkohola frontē // Uz Nākotni. – 1930. – Nr. 2. – 1. oktobris. Skatīts: periodika.lv
22 Brīvā Zeme. – 1930. – Nr. 270. – 28. novembris. Skatīts: periodika.lv
23 Ugunsgrēks ar upuriem // Strādnieku Avīze. – 1932. – Nr. 104. – 11. maijs. Skatīts: periodika.lv
24 A.Meldera ziņas.
25 Ceļu būvniecība // Ceļš un Satiksme: neoficiālā daļa. – 1939. – Nr. 21. – 1. novembris. Skatīts: periodika.lv
26 Baltija. No Skultes // Auseklis. – 1912. – Nr. 20. – 19. maijs. Skatīts: periodika.lv
27 Skultes osta – labākā zvejnieku osta valstī // Latvijas Kareivis. – 1939. – Nr. 139. – 23. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
28 LVVA 1679.f., 172. apr., 1457. lieta.
29 Slaucītājs, L. Materiāli pie Rīgas jūras līča hidrogrāfijas // Tehnikas Apskats. – 1931. – Nr. 6. – 1. decembris. Skatīts: periodika.lv

Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.