Skola
ATRAŠANĀS VIETA
Pilkalnes skola, mūsdienās “Alejas1” atrodas Aizkraukles novada Pilskalnes pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Neretas pagastā), valsts autoceļa Nereta-Gricgale-Ērberģe (V932) kreisajā pusē, apm. 1km pirms Pilskalnes ciemata. Koordinātas: 56.19768 25.19646.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Ēka daļēji pārbūvēta, pamesta, netiek apsaimniekota.
ZIŅAS
Senākās ziņas par skolu Pilkalnes muižā, kādas man izdevās uziet, rodamas laikraksta “Latviešu Avīzes” 1836. gada 5. numurā, kur Neretas mācītājs Frīdrihs Vilhelms Vāgners (Wagner, 1786–1854), stāstot par draudzes latviešu skolām, raksta: “Pilkalnes muižā vienā erberģī arr 20 bērni top grāmatā un dziedāšanā mācīti no viena vecca pagasta locekļa, kam muiža viņa darbu atlīdzina.”[1]
Pēc nostāstiem, kad zemniekiem ap to pašu 1836. gadu doti uzvārdi, šis skolotājs dabūjis uzvārdu Skolnieks.[2]
Gadu vēlāk, 1837. g. martā, Vāgners “Latviešu Avīzēs” sniedz pārskatu par draudzes lasītpratējiem un baznīcas grāmatu izplatību. Pilkalnes muižā 1793. g. bijušas 340 “vīriešu un sieviešu dvēseles”, bet 1837. g. jau 505. 1793. g. lasīt pratuši 16 cilvēki, bet 1837.g. – 170, no tiem bērni – 88. Rakstīt māk 2. Muižas zemniekiem mājās ir 1 bībele, 32 jaunās derības, 63 jaunās dziesmu grāmatas, 22 vecās dziesmu grāmatas, 8 sprediķu grāmatas, 5 bībeles stāstu grāmatas, kopā 131 grāmata.[3]
Lidija Ozoliņa atcerējās, ka viņas Pilkalnes muižā dzimusī vecāmāte Marija/Māra Zutīte, (dzim. Kaņepējs, 30.01.1887.- 4.10.1981.) stāstījusi, ka skola bijusi muižas lejas kalpu mājā. – Tā tālāk no pārējām [ēkām], lai bērni netraucētu kungus un citus ļaudis.[4]
Par tālākiem gadiem skolas pārziņa Alekseja Ārenta apkopotās ziņas publicētas “Jēkabpils Vēstneša” 1938. gada 10. marta numurā:
“1841. g. sastādītā skolas gada pārskatā atzīmēts, ka skolā mācās 14 zēni un 16 meitenes. Turpretī 1849./50. g. pārskatā teikts, ka Pilkalnes skolā mācījušies tikai 4 zēni un 4 meitenes. Mājās mācoties 3 zēni un 4 meitenes.
1862. g. Kurzemes guberņas valdes publicētās ziņās par skolu stāvokli guberņā Pilkalnes skola vairs nav minēta. Vecie ļaudis stāsta, ka mācīšana Pilkalnē izbeigusies, bet vecais skolotājs mācīšanu turpinājis Strobuku māju pirtiņā.
Tagadējais skolas nams celts 1871. g. no māla kleķa ar daktiņu jumtu. 1875. g. nams pagarināts ar ķieģeļu piebūvi, kurā pārgājusi Strobuku mājās novietotā pagasta valde un tiesa. Šādu skolas un pag. valdes apvienošanu veicinājis tas apstāklis, ka pagasta skrīveris bijis arī pagasta skolotājs. – 1884. g. skolēnu skaits pieaug un skolas namam taisa piebūvi arī otrā galā. – 1892. g. Pilkalnes pagastu pievieno Neretas pagastam un visas Pilkalnes telpas pāriet skolas rīcībā.
Skolā atrodas 2 virtuves, 2 klases, 2 meiteņu un 1 zēnu guļamistaba, 3 skolas pārziņa un 2 skolot. istabas. Telpas mazas, zemiem griestiem, tumšas. Zeme skolas namam ņemta no Silamiķeļu māju gruntes “lielā mēra kapiem”.
Pie skolas ir diezgan prāvs dārzs ar ābelēm, bumbierēm, ķiršiem un daž. ogulājiem. Dārzu iekārtojis un pirmos augļu kokus iestādījis skolas pārzinis Pēteris Skušķis. Tagad dārzs ar vienu tiek paplašināts un kopts.
Skolā darbojušies šādi skolas pārziņi: Aleksandrs Treijs (1871–1877), Mārtiņš Steģis (1877–1882), Pēteris Skušķis (1882–1904). Skušķis rakstījis par skolu jautājumiem “Dienas Lapā”, “Mājas Viesī” un dažos Krievijas laikrakstos. No skolas aizgājis konflikta dēļ ar priekšniecību. Pēc kara 1922. g. Skušķis atkal vairākus mēnešus nostrādājis Pilkalnē. – No 1904. līdz 1905. g. skolu vadījis Miķelis Jurcēns, kurš par piedalīšanos piektā gada kustībā spiests slēpties un emigrēt. No 1907. līdz 1915. g. skolā darbojies Pēteris Ķikurs. Kara laikā vācieši skolā bija ierīkojuši lūgšanas namu. Lielnieku valdība Pilkalnes skolu pārceļ uz Pilkalnes muižu, kur par skolotājiem ieceļ kādu Pēteri Dzeni un Jāni Celmu. Pēc lielinieku aiziešanas tie vairs skolas darbus neuzsākuši.
No 1922. līdz 1927. gadam par skolas pārzini bija Juris Druja, bet no 1927. g. līdz 1928. g. Vilhelms Ķitners. Pēc viņa neilgu laiku skolu vada Artūrs Jurkovskis un Kārlis Kļavinskis, bet no 1929. g. līdz šim – Aleksejs Ārents.
No 1922. g. skolā darbojas divi skolotāji. No 1922. līdz 1924. g. otrā skolotāja pienākumus pildīja Ludmila Žmudinska, bet 1924. g. ievēlēta Elza Dambre.
Skolēnu skaits pēdējos gados svārstās ap 40. Prezidenta Draudzīgā aicinājuma sekotāji skolas grāmatu plauktos nolikuši 128 vērtīgus sējumus. 1936. g. 22. augustā skolu apmeklēja zemes Saimnieks Kārlis Ulmanis.”[5]
1924. gadā tiek izstrādāts Pilkalnes pamatskolas pārbūves projekts (2. attēls). Būvniecības izmaksas aplēstas par 19,291 latiem un 23 santīmiem.[6] Projekts tomēr paliek tikai uz papīra.
1930.-to gadu beigās apriņķa pašvaldība plāno likvidēt pamatskolas gan Gricgalē, gan Pilkalnē, kur 1939. gadā mācās 50 skolēni.[7] Plāni gan netiek īstenoti un skolas turpina darboties vēl vairākus gadus.
1941. gada rudenī, jau vācu okupācijas varas apstākļos, skolas pārzine ir Elza Dambris.[8]
1950. gadā laikraksts “Brīvā Daugava” ziņo, ka tiek elektrificēti jaunizveidotā Neretas rajona kolhozi. Elektriskā gaisma iedegas arī Pilkalnes pamatskolā, “kur nesen ieradās inženieris b. Vasiļjevs, kura vadībā tika sastādīts iekšējās instalācijas plāns.”[9]
Pilkalnes skola turpina darboties līdz pat 1970. gadam. Pēdējā vecāku sapulce skolā notiek 1971. g. 15. jūnijā. Piedalās skolas pārzine Kalniņa, skolotāja Mazjāne, Tautas izglītības nodaļas inspektore Baranovska, padomju saimniecības “Nereta” partijas pirmorganizācijas sekretārs Sniķeris, Pilskalnes ciema padomes priekšsēdētājs Stradiņš, TIN vadītāja Boldāne un 23 skolēnu vecāki. Dienas kārtībā tikai viens punkts: jautājuma risināšana par Pilkalnes pamatskolas slēgšanu. Protokolā lasām:
“TIN inspektore Baranovska savā runā vēlreiz uzsver, ka esam sapulcējušies, lai kopīgiem spēkiem risinātu jautājumu par Pilkalnes skolas slēgšanu. Viņa paskaidro, ka nevar iet runa par šīs skolas pastāvēšanu. Pirmkārt skolēnu maz. Ceturtā klase nevar palikt šeit, jo tā pieskaitāma pie vidusskolu klasēm. Skolēnu sekmes paskatot, tās arī sevišķi neiepriecina. Maz ir skolēnu, kas mācās labi un teicami. Grūti skolotājam ir strādāt apvienotās grupās. Pēc jaunās programmas strādājot, tas pat ir pilnīgi neiespējami. Tā kā pirmā klasē būs 6 skolēni, otrajā – 7 skolēni, bet trešajā arī 7 skolēni, kopā tas ir 20 skolēni, tad darbs ir šinī skolā tikai vienai skolotājai. Turpretī nav nekādas iespējas vienai skolotājai vienlaikus strādāt ar trim klasēm. (..) Pilkalnes skolas klašu telpas arī neapmierina tās prasības, kādām tām jābūt. Telpas drūmas, slikti apgaismotas. Šis apgaismojums bojā bērnu redzi. Tāda skola kā šī patreiz mūsu rajonā ir vienīgā (..) vienīgi izdevīgi bija tāpēc daudziem mācīties šinī skolā, ka skola tuvu pie mājām.
Biedrene Baranovska izsaka pārliecību, ka atradīsim kopēju valodu ar skolēnu vecākiem par šīs skolas slēgšanu. Viņa paskaidro, ka Oškalna 8 gadīgajā skolā ir internāts, tāpat arī Neretas vidusskolā.”[10]
Jautājums ir izlemts, skola tiek slēgta un Stučkas (Aizkraukles) rajona laikraksta “Komunisma Uzvara” 1971. gada 23. septembra numurā publicētā rakstiņā par Neretas vidusskolā aizvadīto 1. septembri īsi piezīmēts: “Šogad mūsu skolas durvis ver arī Pilkalnes pamatskolas skolēni, jo tur vairs skolas nav.”[11]
Vēl pirms skolas slēgšanas ēka ap 1960. gadu tiek pārbūvēta, tai zaudējot augsto jumtu un pildrežģa tehnikā izbūvētos zelmiņus. Vēlāk daļā telpu ierīko dzīvokļus, daļu līdz 1980.-to gadu otrajai pusei izmanto kā klubu.[12]
ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
1871. gadā celtā skolas ēka sākotnēji būvēta kā māla kleķa garenbūve ar dakstiņu jumtu. 1875. un 1884. gadā ēkai abos galos pievieno ķieģeļu piebūves, ar ķieģeļiem, domājams, apmūrējot arī vidējo māla kleķa daļu. Ēkai bija pildrežģa tehnikā veidoti zelmiņi un augsts jumts ar pusnošļauptiem galiem.
1924. gada pārbūves plānā (sk. 2. attēlu) redzam tābrīža 1. stāva telpu iekārtojumu: 2 klases, 2 guļamistabas, skolēnu virtuve, skolotāju virtuve, skolotāju istaba, zāle, skolotaja dzīvoklis un dažas palīgtelpas, četras krāsnis, trīs dūmeņi. Ceļa pusē viena ieeja, sētas pusē – divas. Telpas, spriežot pēc zelmiņos izbūvētajiem logiem, bija arī jumta stāvā, bet par tām ziņu nav.
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Vagner. Par skolām // Latviešu Avīzes. – 1836. – Nr. 5. – 30. janvāris. Skatīts: periodika.lv
2 J.J. Pie tautskolu šūpuļiem. Neretas pag. Pilkalnes pamatskolā // Jēkabpils Vēstnesis. – 1938. – Nr. 10. – 10. marts. Skatīts: periodika.lv
3 Vagner. No Nerretas // Latviešu Avīzes. – 1837. – Nr. 11. – 18. marts. Skatīts: periodika.lv
4 Lidijas Ozoliņas (dz. 1954) Valteram Grīviņam telefonintervijā 01.12.2024. sniegtās ziņas.
5 J.J. Pie tautskolu šūpuļiem. Neretas pag. Pilkalnes pamatskolā // Jēkabpils Vēstnesis. – 1938. – Nr. 10. – 10. marts. Skatīts: periodika.lv
6 LVVA 6343.f., 9.apr., 140.lieta
7 Skolu tīklu Jēkabpils apr. izveidos 3 gados // Brīvā Zeme. – 1939. – Nr. 195. – 30. augusts. Skatīts: periodika.lv
8 Skolu vadītāji apriņķa pamatskolās // Jēkabpils Vēstnesis. – 1941. – Nr. 14. – 23. oktobris. Skatīts: periodika.lv
9 Lakons, J. Elektrificē kolchozus // Brīvā Daugava. – 1950. – Nr. 41. – 1. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
10 Pilkalnes pamatskolas protokolu grāmata. AVMM 18927.
11 Lormane D. u.c. Saulainais rīts // Komunisma Uzvara. – 1971. – Nr. 114. – 23. septembris. Skatīts: periodika.lv
12 Lidijas Ozoliņas (dz. 1954.) ziņas. Intervēja Valters Grīviņš, 25.11.2024.
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
