Mazstraupes dzirnavas

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 31.05.2021

Mazstraupes dzirnavas. Straupes pagasts. 2020.g. 9.decembris. V.Grīviņa foto.
Mazstraupes dzirnavas. Straupes pagasts. 2020.g. 9.decembris. V.Grīviņa foto.
Koordinātas nav precizētas dabā

Ūdensdzirnavas, to elementi

Iespējams, ka senākās dzirnavas šeit uzbūvētas vienlaikus ar Mazstraupes pili, tātad līdz 1408.g.

[R.Vasile "Straupes grāmatā" raksta, ka senās dzirnavas bijušas masīva torņveidīga celtne ar maziem lodziņiem, taču nenorāda avotu, no kura ņemtas ziņas...]

17.gs. Mazstraupes dzirnavas nopostītas un atkal atjaunotas.

1892.g. dzirnavu īpašniece bija Mazstraupes baronese Olga Meiendorfa. 

Ap 1903.g. uz Mastraupes dzirnavām par rentnieku atnāca meldermeistars Johans Voldemārs Grīnbergs (1870-1942). Mazstraupes dzirnavas viņš saņēmis ļoti nolaistā stāvoklī. Ap 1908.g. Grīnbergs paņēma kredītu un uzsāka dzirnavu pārbūvi. Otrajā dzirnavu ēkā pie kokzāģētavas viņš izveidoja galdniecību, dzirnavu ēkai piebūvēja divus stāvus, dzirnavu ūdensratu nomainīja ar daudz jaudīgāku iekārtu - divām turbīnām.

Ar vienu turbīnu tika darbinātas dzirnavas, gateris, vēlāk arī vilnas vērptuve, otra turbīna ar 35 kilovatu līdzstrāvas ģeneratoru no 1912.g. deva elektrību Lielstraupes, Mazstraupes muižām un pašām dzirnavām. Tagadējais dzirnavu saimnieks Andris Grīnbergs ir pārliecināts, ka Mazstraupes dzirnavas bija Latvijā otrā elektrostacija, kas rūpnieciski ražojusi elektrību.

Līdzekļus pārbūvei atvēlējis arī Mazstraupes muižas īpašnieks barons Aleksandrs Meiendorfs, un ir nostāsts, ka barons pats vasarās nācis pastrādāt, katru rītu būvē uznesot pāris kastes ar ķieģeļiem. 1917.g. pēc Krievijas revolūcijas barons emigrēja uz Angliju.

1924.g. Johans Voldemārs devās pie barona uz Londonu un atpirka no viņa dzirnavas. Kļuvis par pilntiesīgu Mazstraupes dzirnavu īpašnieku, meldermeistars iegādājās tolaik vismodernākās itāļu stelles un ierīkoja vilnas pārstrādes cehu. Pie kāršamām, vērpjamām un tinamām mašīnām strādāja piecas sešas strādnieces. Vērpējs bija Artūrs Stērste.

Ar vecās muižas kūts akmeņiem tika nostiprināta gravas krauja, akmeņus izmantoja arī klēts mūrēšanai. Klēts nojumē malēji piesēja zirgus. Dažkārt bijis ilgi jāgaida sava kārta, jo malšana ar dzirnakmeņiem notika lēni.

Lai izvairītos no deportācijām, dzirnavu īpašnieks Johans Voldemārs Grīnbergs 1940.g. devās uz Rīgu un apmetās slepenā dzīvoklī. 1942.g. ar īpašu rīkojumu vācu pārvalode atdeva Grīnbergiem dzirnavas viņu īpašumā. Tajā gadā vecais dzirnavnieks mira, un dzirnavas sāka apsaimniekot viņa dēls Voldemārs ,kurš vēlāk, 1944.g., bija spiests emigrēt uz Rietumiem.

Atkāpjoties 1944.g. vācieši elektrostacijas turbīnu saspridzināja. Tomēr malšana turpinājās arī pēc kara. Kādu laiku dzirnavas darbināja ar kuģa dīzeļdzinēju, ap 1947.g. sāka izmantot elektrību.

1949.g. dzirnavas pārņēma kolhozs. Turpināja darboties vilnas pārstrādes cehs.

Visskumjākais dzirnavu vēsturē gan ir 1958.g., kad tika izdauzīts dzirnavu aizsprosts. Vīri vairākas dienas smagi strādājuši, spridzinādami aizsprostu un jaucot to nost ar ekskavatoriem. Bija aprēķināts, ka aizsprosta nojaukšana palīdzēs meliorēt zemi Plācī. Kad darbs bija padarīts, izrādījās, ka aprēķini bijuši kļūdaini. Cik zināms, par aizsprosta nojaukšanu vīriem nav pat samaksāts.

1964.-1965.g. ceha iekārtas tika nomontētas un aizvestas uz Ķoņu dzirnavām. Mazstraupes dzirnavās sāka darboties vilnas maiņas punkts. Vēl 1980.gados uz turieni varēja atnest novalkātus vilnas cimdus, zeķes, kamzoļus un pēc tam saņemt atpakaļ pluču dziju, kas savērpta kopā ar vilnu. Kolhoza laikā dzirnavu mājās tika ierīkoti dzīvokļi, atvērta kolhoza ēdnīca un darbojās arī pirts.

1997.g. dzirnavās kā saimnieks atgriezās Johana Voldemāra mazdēls Andris Grīnbergs. Dzirnavas atsāka darboties.

Graudu malšana ar elektromotora piedziņu turpinājās līdz pat 2004.g., līdz brīdim, kad lopbarības miltu ražošana šādā veidā kļuva nerentabla. Tomēr vēlme atjaunot ūdensdzirnavas palika. Andrim talkā nāca otrs Johana Voldemāra mazdēls Pēteris Boļšaitis. Viņš finansiāli atbalstīja slūžu projekta izstrādi un dzirnavu ezera uzmērīšanu. Diemžēl atklājās, ka slūžu pamatne ir pilnīgi izdauzīta un tās atjaunošanas darbi izmaksātu ļoti dārgi.

Pašlaik dzirnavu ēkās ir dzīvokļi. Andris bijušajā slūžu vietā atjaunojis gājēju laipu.

Avots:

Straupes grāmata / [sastādītāja un redaktore Rudīte Vasile]. Straupe : Straupes pagasta padome, 2007. 152.-156.lpp.

Galerijas

Iezīmes

Vietu klasifikators: 
Saimnieciskās darbības vietas, ūdensdzirnavas, to elementi
Aizsardzības kategorija: 
kultūrvēsturisks vides objekts: oficiāla aizsardzības statusa nav
Atrašanās vieta: 
Straupē, pie Braslas upes, 130m uz R no DUS.

Reklāma